Noslēdzot Zināšanu sabiedrības nedēļu

Noslēgusies Iespējamās misijas un Lattelecom rīkotā Zināšanu sabiedrības nedēļa programmas dalībskolās, kuras laikā no 12.-16.oktobrim programmas dalībnieki – jaunie skolotāji vadīja atklātās stundas, demonstrējot tehnoloģiju izmantošanu mācībās. Vairāk par tehnoloģiju nedēļu lasiet šeit. Šīs nedēļas laikā aptaujājām arī gandrīz 1000 astoto un vienpadsmito klašu skolēnus un direktoru vietniekus informātikas jautājumos par datoru un interneta pieejamību un izmantošanu.

Viens no nedēļas secinājumiem – skolās ir nepieciešamais starta kapitāls tehnoloģiju izmantošanai mācībās. Tas izpaužas lielākās lietotāju daļas – skolēnu – gatavībā izmantot tehnoloģijas. Vairākumam skolēnu dators un internets ir pieejami gan skolā, gan mājās un viņiem kopumā ir pietiekamas pamatprasmes tehnoloģiju izmantošanai mācībās. Mūsu aptauja 19 programmas dalībskolās liecina, ka 95% skolēniem mājās ir dators, bet 89% internets. Turklāt 75% skolēni atzīmē, ka viņiem ir pieeja datoriem skolā ārpus stundu laika, 82% ziņo, ka viņi mājās pie datora katru dienu pavada vismaz stundu. Gandrīz 90% skolēnu apgalvo, ka viņi prot atrast viņiem nepieciešamo informāciju internetā, nosūtīt un saņemt e-pastu, sagatavot PowerPoint prezentāciju un uzrakstīt un noformēt dokumentu datorrakstā. Zināšanu sabiedrības nedēļas laikā novērojām, ka skolēni ar prieku un interesi piedalās stundās, kur skolotāji izmanto tehnoloģijas.

Tehnoloģiju nodrošinājuma un lietošanas intensitātes ziņā aina ir mazāk rožaina, ja izvērtējam tehnoloģiju pieejamību skolā un skolotāju iespējas tās izmantot mācību darbam. Programmas skolas ievērojami atšķiras gan pēc lieluma – no 100 līdz 1000 skolēniem skolā, gan profila – aptaujā piedalījās gan lauku, gan mazpilsētu, gan Rīgas  skolas. Kopumā aptaujātajās skolās vidēji ir viens dators uz desmit 5.-12.klašu skolēniem un viens dators uz pieciem skolotājiem. Šie skaitļi svārstās no 3 skolēniem uz vienu datoru mazākajās skolās līdz 17 skolēniem uz vienu datoru lielākajās; no viena datora katram skolotājam līdz 17 skolotājiem uz vienu datoru. Aptaujātajās skolās vidēji ir 5 videoprojektori, to skaits svārstās no 2 līdz 15 uz skolu. Vairāki direktoru vietnieki atzīmējuši, ka daļa datortehnikas ir novecojusi, īpaši datorkabinetos, ka skolai nav nepieciešamo resursu katra skolotāja nodrošināšanai ar vienu datoru darba vajadzībām, ka atsevišķos priekšmetos skolotājiem trūkst materiālu, ko izmantot, un ka ne visi skolotāji prot izmantot tehnoloģijas.

Pasaulē daudz tiek runāts par tā saukto digitālo plaisu (digital divide), kas nozīmē to, ka tehnoloģiju pieejamība vienai iedzīvotāju grupai paplašina viņu iespējas produktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē informācijas laikmetā un, tieši otrādi, ierobežo viņu iespējas, ja tehnoloģijas nav pieejamas. Bieži esmu dzirdējusi apgalvojumu – visiem skolēniem jau tehnoloģijas nav pieejamas, tādēļ es taču nevaru viņiem dot vienu vai otru uzdevumu to skolēnu dēļ, kuriem varbūt nav datora. Mūsu šīs nedēļas pieredze liecina par to, ka digitālā plaisa drīzāk jāmeklē tieši skolotāju un skolēnu starpā. Skolotāju  spējā iet līdzi laikam, uzņēmībā strādāt citādi, nebaidoties mācīties no saviem skolēniem.

Latvijas skolām vēl noteikti nepieciešami papildus resursi, lai nodrošinātu lielāku tehnoloģiju pieejamību gan skolēniem, gan skolotājiem. Taču tikpat svarīgas, ja ne pat svarīgākas, ir investīcijas lietotāju, pirmkārt, skolotāju prasmēs, motivācijā izmantot tehnoloģiju piedāvātās iespējas un atbalsta sistēmās skolotājiem, kas vērstas ne tikai uz skolu informatizāciju vieglākai datu pārraidei izglītības pārvaldes institūcijām un vecāku informēšanai par bērnu atzīmēm un kavējumiem, bet tehnoloģiju izmantošanai tieši mācību procesā – tajā, kas notiek stundā. Zināšanu sabiedrības nedēļas atklātās stundas parādīja, ka arī pašu skolotāju sarunas par mācīšanu un tehnoloģiju lomu, pieredzes apmaiņa kolēģu vidū, dalīšanās ar mācību materiāliem var kalpot kā efektīvs atbalsta mehānisms tehnoloģiju ieviešanai. Iespējamās misijas dalībnieki ar saviem mācību materiāliem dalās šeit. Ceru, ka dalīšanās vēlme ir lipīga.

Domāt tālākas nākotnes kategorijās

Ne vienā vien politiķu forumā, stratēģijas dokumentā un domubiedru sarunā apspriesta vīzija par Latvijas attīstību, vīzija par zināšanu sabiedrību, kur zināšanas un informācija kalpo par pamatu ikviena cilvēka darbībai, kur ikviens sabiedrības loceklis prot un spēj izmantot viņam pieejamo informāciju un tehnoloģijas radošai izpausmei un jaunu zināšanu, arvien jaunas pievienotās vērtības radīšanai. Zināšanu sabiedrībā lielākais vairums ekonomiski aktīvie iedzīvotāji strādā ar galvu nevis ar rokām. Tā ir sabiedrība, kur prasmēm radīt jaunas zināšanas, tās izmantot, izplatīt, integrēt, lai viedotu ko jaunu, ir augstākā vērtība. Tehnoloģiju iespējas ar globālā tīmekļa, sociālo tīklu un digitālo saziņas līdzekļu palīdzību šodien piedāvā tūlītēju pieeju informācijai un zināšanām, kuru atrašanai un apguvei agrāk bija vajadzīgi gadi.

Šāda jauna pasaules kārtība, gribam mēs to vai negribam, izvirza jaunas prasības skolai, kuras uzdevums ir sagatavot skolēnus dzīvei nākotnes pasaulē. Pasaulē, kur prasmes strādāt ar informāciju, izmantot tehnoloģiskos darbarīkus informācijas iegūšanai, apstrādei, izplatīšanai, jaunu produktu un pakalpojumu radīšanai, pašizpausmei, ir nevis luksusa prece, bet nepieciešamība. Taču tieši šis mērķis – dzīve un darbs zināšanu sabiedrībā  – jāpatur prātā, domājot par tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu skolā. Skolās mācību procesā tehnoloģijas pirmkārt un galvenokārt jāizmanto kā domāšanas, saziņas, problēmu risināšanas, informācijas ieguves un apstrādes rīki, nevis šauru prasmju loka drillēšana. Tas nepavisam nenozīmē to, ka katram vidusskolēnam Latvijā jāapgūst programmēšana. Tas nepavisam nenozīmē to, ka informātikas un komunikāciju tehnoloģiju prasmju apguve ir vienīgi un galvenokārt informātikas skolotāja atbildība. Informācijas un komunikāciju tehboloģijas dod iespēju skolēniem:

• meklēt, analizēt un izvērtēt informāciju;
• risināt problēmas un pieņemt lēmumus;
• radoši un efektīvi izmantot darbarīkus savas produktivitātes paaugstināšanai;
• sadarboties, komunicēt, publicēt un producēt savu darbu, un…

kļūt par informētiem, atbildīgiem un aktīviem pilsoņiem.

Izglītības sistēmās visā pasaulē jau vairākus gadus tiek sistemātiski strādāts gan valsts, gan katras skolas līmenī pie tā, lai vispirms jau pieaugušie – skolotāji, vecāki, sabiedrība – saprastu, kādai jāizskatās 21.gadsimta skolai. Paredzēt nākotni – tas noteikti nav viegls uzdevums. Taču viens ir skaidrs jau šobrīd – tā ir skola, kurā tā sauktās informāciju un tehnoloģiju kompetences (digital literacy, technological literacy, information literacy u.tml.) noteikti ir uzmanības lokā kā prasmju kopums, kas prasa ne vien izmaiņas mācību saturā, bet arī citu pieeju mācīšanai, jo skolotājs vairs nekad nebūs vienīgais informācijas un zināšanu avots un autoritāte, lai kā mums to varbūt gribētos. Daudzās valstīs pastāv tehnoloģiju standarti gan skolēniem, gan skolotājiem. Tie ir izglītības standarti, par kuru īstenošanu ir atbildīgi visu mācību priekšmeti skolotāji. Kā piemērus skatīt National Educational Technology Standards for Students,  UNESCO ICT Competency Framework for Teachers.

Lielbritānijā, piemēram, pastāv valsts finansēts projekts Building Schools for the Future, kura ietvaros kopā ar pašvaldībām jaunu skolu celtniecība vai veco pārbūve tiek plānota, domājot par to, kādai jāizskatās skolas ēkai, lai tā būtu piemērota 21.gadsimta izglītībai. Vairāki simti šādu skolu jau ir uzbūvētas. Tajās norobežoto klašu vietā ir atvērtas un savienotas telpas grupu darbam, pētniecībai, ar vieglu pieeju mācībām nepieciešamajiem resursiem, tai skaitā, tehnoloģijām. Domāju arī mums ir laiks domāt par skolu un izglītību šādās kategorijās tā vietā, lai diskutētu, kā par katru cenu noturēt skolu vecā muižas ēkā, jo citādi tā stāvēs tukša. Mēs Latvijā 21.gadsmitā vēl joprojām ceļam jaunas skolas, skolu piebūves, sporta zāles, kurās nevar iebraukt riteņkrēslā. Kad pienāks brīdis, kad sāksim domāt vēl tālākas nākotnes kategorijās?

Divas pasaules

Iespējamās misijas Pirmā iesaukuma dalībnieki pagājušajā vasarā strādāja trīs nedēļu praksi kādā uzņēmumā vai organizācijā, lai līdztekus skolas darba pieredzei iepazītos par citu organizāciju kultūru, izvērtētu, vai pēc viena darba gada skolā gūtās prasmes noder arī citā kontekstā. Septembra beigās rīkojām prakšu aizstāvēšanu, kurā dalībnieki dalījās pādomās par pieredzēto. Sīkāka informācija par prakšu vietām un rezultātiem redzama šeit: http://www.iespejamamisija.lv/lv/jaunumi/aktualitates/vasaras_prakses_paplasina_iespejamas_misijas_pirma_iesaukuma_dalibnieku_redzesloku/

Kad dalībniekiem jautāju, ko no praksē redzētā viņi gribētu pārnest uz skolu, vairākums teica – konstruktīvā pieeja problēmu risināšanai, mērķtiecīgais un sistemātiskais darbs, lai sasniegtu rezultātu, kas bieži nozīmē arī spriedzi, lai iekļautos termiņos un apmierinātu klientu vajadzības. Ja tika rīkotas sanāksmes, tad tām bija mērķis un rezultāts, kas jāsasniedz, apspriešanās notika tādēļ, lai atrisinātu problēmu, izgatavotu produktu, u.tml. Ja ar pirmo reizi neizdevās problēmu atrisināt, tad to darīja tikmēr, kamēr rezultāts tika sasniegts. Skolā pārāk bieži notiek sanāksmes, kurās labākajā gadījumā identificē problēmu – mums ir daudz nesekmīgo, no skolas iet prom skolēni, taču sarunas bieži tā arī paliek sarunu līmenī. Jo risinājumu meklēšanai, šķiet, nav pasūtītāja, nav termiņu, nav ražotāja, kas gaida detaļu no piegādātāja.  Bet vai tiešām nav? Vai problēma ir tajā, ka skolai nav pasūtītāja vai pasūtītājs īsti nezin, ko vēlas no skolas? Jeb vai problēma ir atbildības trūkums par sava darba rezultātu? Vai prasmju, resursu un atbalsta trūkums, lai adekvāti risinātu problēmas?