Skolotājs uz skatuves?

Pirmo reizi publicēts kā eksperta komentārs laikrakstā Diena 2011.gada 11.martā:

http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770844-skolotajs-uz-skatuves-un-zem-lupas

Kamēr mēs skolotāju uztversim kā šovmeni un stāstnieku, kas izklaidē skolēnus no skatuves, vai kā bērnu pieskatītāju, tikmēr stundu audioieraksti, iespējams, būs piemērots un pietiekams veids, kā iegūt pierādījumus mācību darba izvērtēšanai. Skolotāja loma ir daudz plašāka, ietekmīgāka un sarežģītāka nekā tikai pastāstīt informāciju vai nolasīt lekciju. Ja gribam, lai skolotājs māca domāt, attīsta skolēnu mācīšanās un sadarbības prasmes, atbildību par savu darbu, mums ir vajadzīgi citi darbarīki. Skaidrāki kritēriji par svarīgāko varētu palīdzēt izvēlēties piemērotākos mērinstrumentus.

Vienu daļu šādu kritēriju mums var nosaukt skolēni paši. Gada nogalē gandrīz 3000 skolēniem, kurus dažādās Latvijas skolās māca Iespējamās misijas skolotāji, pusgada aptaujā  jautājām, „kas no tā, ko tavs skolotājs dara, tev visvairāk palīdz mācībās“. Visbiežāk skolēni minēja sekojošo:

• Saprotami izskaidro mācību saturu, lietojot praktiskus piemērus no dzīves;
• Izmanto tehnoloģijas, uzskatāmi ilustrējot mācību saturu;
• Māca, kamēr visi sapratuši;
• Ļauj darboties pašiem, nostiprinot apgūto un palīdzot saprast, ko es jau zinu;
• Strādā ar aizrautību, kas iedvesmo;
• Labi organizē darbu, dodot pieeju arī mācību materiāliem atkārtošanai mājās;
• Izturas pret skolēniem ar cieņu bez pārākuma apziņas.

Sabiedrība var uzzināt, kas notiek skolās, kļūstot par redzīgākiem vērotājiem un  līdzdalībniekiem. Skolēnam uzdoto darbu analīze – gan informācija par pašu uzdevumu, gan skolēnu darbi – var sniegt vislabāko ieskatu  tajā, kādas prasmes tiek attīstītas skolā. Bērnam pārnākot no skolas ar izpildītu uzdevumu, pajautājiet, kāds bija uzdevums? Ko tu darīji? Ko iemācījies? Pārlasiet bērnu darbus – vai tas būtu interesants vai noderīgs kaut vienam lasītājam bez skolotāja?

Bērnudārzā vai skolā izstādītie bērnu darbi var daudz pastāstīt par skolēnu gūto pieredzi. Esmu redzējusi pie sienas izstādītus divdesmit vienādus bērnu zīmējumus par pavasara tēmu, kur lapas kreisajā pusē uzzīmēts bērzs ar ziedošām tulpēm pie tā saknēm, zaļu zālīti lapas apakšmalā un saulīti ar lidojošu putnu pāri labajā augšējā stūrī. Vecākajās klasēs skolēni bieži raksta dažāda veida referātus – ar tiem ir vērts iepazīties. Vai par darbu skolēniem ir bijis jāpadomā, jāpievieno kaut kas no sevis, kaut vai atlasot svarīgāko, salīdzinot, izvērtējot, piedāvājot savu spriedumu vai skaidrojumu, jeb tas ir vienkārši citu cilvēku uzrakstītas informācijas apkopojums, labākajā gadījumā uzrādot avotus. Uzdodiet sev jautājumu – kādas zināšanas, prasmes un attieksmi šādi uzdevumi attīsta? Kāda ir to pievienotā vērtība kontekstā ar dzīves un darba prasmēm, kuras mūsu bērniem svarīgi attīstīt skolā?

Ļoti būtisks šodienas skolas uzdevums ir attīstīt skolēnu patstāvīgas mācīšanās prasmes – izvirzīt sev mērķus, sekot līdzi to īstenošanai, saprast soļus uz mērķi. Lai skolēns varētu uzņemties atbildību par savu mācīšanos, uzlabot savu darbu, viņam jāzina, ko nozīmē labs darbs, jāmācās pašam sekot līdzi savam progresam. Pajautājiet saviem bērniem, vai viņi zina, pēc kādiem kritērijiem viņu darbus vērtē? Vai viņi var paskaidrot, kādēļ viņi saņēmuši vienu vai otru vērtējumu? Vai viņi zina, kas viņiem jādara, lai darbu uzlabotu nākamreiz? Ja atbilde ir nē, tas nozīmē, ka viņiem nav iespēja pieņemt informētus lēmumus, izdarīt pamatotas izvēles. Skolēns var sākt uzņemties atbildību par savu mācīšanos tad, ja viņam ir skaidri vērtēšanas kritēriji, ja tie ir caurspīdīgi un saprotami. Tad tos ir iespējams pildīt, par tiem arī diskutēt.

Mācību darba kvalitāti, protams, var izvērtēt arī vērojot stundas ilgākā laika posmā. Vērojot Iespējamās misijas skolotāju stundas, cita starpā, mēs pievēršam īpašu uzmanību, kā skolotāja darbības rezultātā mainījusies skolēnu uzvedība – vai skolēni stundā uzdod jautājumus par tēmu, efektīvi izmanto laiku mācībām nevis blakus nodarbēm, ar interesi iesaistās uzdevumos un aktivitātēs, vai skolēni saprot, kā viņu darbs tiek vērtēts, vai viņi prot operatīvi saorganizēties darbam un ir raduši veikt uzdevumus sadarbībā ar citiem u.tml. Regulārās skolēnu aptaujās noskaidrojam, vai attiecīgā skolotāja stundās viņi: zin, kas viņiem būs jāiemācās; saņem atgriezenisko saiti par jau apgūto un kas vēl jāuzlabo; daudz dara paši, skaidrojot viens otram jauno mācību saturu, spēlējot lomu spēles, veicot eksperimentus un meklējot atbildes uz jautājumiem, ko nevar atrast grāmatā; var izteikt savu viedokli, u.tml. Šo vērojumu un datu analīzes mērķis ir palīdzēt skolotājam uzlabot savu darbu.

Labu praksi iespējams novērot jau šobrīd parastās mikrorajona skolās pie labiem skolotājiem. Mums nav jāizvēlas starp cilvēciskām attiecībām starp skolēnu un skolotāju un augsta līmeņa prasmju apguvi. Tie nav savstarpēji izslēdzoši pretstati. Nebūt nav noteikti jāņem talkā reliģija vai ezotēriskas teorijas, lai ikvienā pašvaldības dibinātā skolā veidotos konstruktīva sadarbības kultūra starp skolotāju, skolēnu, vecākiem un vietējo kopienu.  Mums tikai jānotic šādai iespējamībai un jāsaprot, kā to padarīt par ikdienas parādību visur. Bet, galvenais, lai pierādījumu vācēji un izmantotāji vienlaikus būtu arī tie, kuru varā ir pieņemt tūlītējus lēmumus par sava darba uzlabošanu.