Skolotājam ir jādara citādas lietas

Skolotājam ir jādara citādas lietas

Pirmo reizi publicēts 2011.gada 4.martā kā komentārs Delfi.lv:

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/zane-olina-skolotajam-ir-jadara-citadas-lietas.d?id=37171519

Mūsu bērnu nākotne būs citāda nekā mūsu nākotne šobrīd, un viņiem vajadzēs citādas prasmes. Viņi dzīvos mainīgā, globālā pasaulē, kur prasme iegūt, apstrādāt un izvērtēt informāciju, mācīties mūža garumā, sadarboties, saprasties un sazināties ar dažādu kultūru, vērtību un uzskatu cilvēkiem būs vissvarīgākās. Viņiem būs jāatrod sava vieta šajā pasaulē, lai, radot pievienoto vērtību sabiedrībai, gan spētu nopelnīt sev iztiku, gan rastu savas dzīves piepildījumu.

Bērnu sagatavošana drošai nākotnei – dzīvei 21.gadsimtā – ir jauns un komplekss uzdevums. Iemācīt pamatprasmes – lasīt, rakstīt, rēķināt, ielikt dabas zinātņu pamatus un kultivēt ieradumus paklausīgi sekot procedūrām bija pagājušā gadsimta skolas sūtība.  Šis jaunais uzdevums ir pietiekami sarežģīts, lai skolotājs to varētu veikt viens. Viens pats četrās sienās aiz rūpīgi aizvērtām klases durvīm, lai neviena skaņa netiek laukā, jo skolas vadība vai kolēģi pārāk trokšņainu klasi varētu uzskatīt par skolotāja neprasmes pazīmi, par nespēju „tikt galā“ ar klasi. Viens pats tikai ar savu zināšanu un pieredzes bagāžu un izpratni par pasauli, viens pats kā vienīgais informācijas avots klasē.

Šodienas pasaule prasa pavisam citas prasmes un kompetences no skolotāja. Ja agrāk no skolotāja sagaidījām pašpietiekamību, autonomiju, pilnīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas nozīmēja, ka viņam nedrīkstēja būt izaicinājumu, sarežģītu situāciju, kas katru dienu jārisina saskarē ar skolēniem, – par to taču nebija pieņemts runāt. Skolotājam bija jābūt stipram, viszinošam, tādam, kuram ir visas atbildes. Iespējams, ka pagājušajā gadsimtā skolai izvirzītos mērķus tāds skolotājs varēja īstenot, strādājot lielā mērā izolētā darba vidē, neizrādot savu mulsumu par ikdienas izaicinājumiem, ar kuriem neizbēgami saskaras ikviens skolotājs, kuram ir kaut mazākā ambīcija aizvest savus skolēnus tālāk nekā viņi ir šobrīd, atmodināt zinātkāri, iegūt pārliecību par saviem spēkiem varēt paveikt vairāk nekā ļauj paša neticība sev.

Šodienas jaunos mācību mērķus skolotāji var sasniegt vienīgi sadarbojoties komandā kopā ar kolēģiem, aktīvi darbojoties profesionālajās kopienās un atverot klases durvis, lai mācītos viens no otra. Tas prasa citu skolas kultūru, kur visi pieaugušie sadarbojas, kurā visi skolotāji kopā un atsevišķās grupās kopīgi izvirza mērķus savam darbam un plāno, kā tos sasniegt. Tas prasa cita veida domāšanu – proaktivitāti un gatavību meklēt risinājumus, sastopoties ar izaicinājumiem un šķēršļiem, kas neizbēgami radīsies, jo skolēni nāk uz skolu ar dažādu iepriekšējo pieredzi un interesēm. Skolotāja darbs ir pārāk sarežģīts, viņa vara ir pārāk liela, lai pašpietiekamība būtu adekvāts risinājums.

Ne viens vien izglītības pētījums un metaanalīze, arī starpvalstu izglītības pētījumi, parādījuši izcila skolotāja kā nozīmīgākā faktora ietekmi uz izglītības kvalitāti. Kādā no šādiem vairāku simtu pētījumu apkopojumiem prioritārā secībā sarindoti nozīmīgākie faktori pēc to ietekmes uz skolēnu mācīšanos. Saraksta līderi ir sekojoši:

• Klasvadība – skolotāja spēja veidot produktīvu mācību vidi klasē;
• Meta-izziņa – tas, vai skolotājs modelē skolēniem pats savu domāšanas procesu un rosina skolēnus domāt par savējo;
• Skolēnu iepriekšējās zināšanas – tas, ko skolēns jau zina pa attiecīgo tēmu un skolotāja prasme aktivizēt nepieciešamās zināšanas un pieredzi, uz kuru pamata tālāk būvēt jaunās zināšanas;
• Mājas vide jeb vecāku atbalsts – tas, vai mājās ir pieaugušie, kas interesējas par bērnu mācībām un sasniegumiem, kāds, kas uzdot kaut vienkāršo jautājumu „Vai esi izmācījies?“;
• Skolēnu un skolotāja saskarsme klasē – vai viņu starpā valda uzticēšanās, attiecības, kurās guvēji ir abas puses.

Šī vairāku desmitu faktoru saraksta lejas galā kā trīs faktori, kas vismazāk ietekmē skolēnu mācīšanos, minēti: valsts līmeņa izglītības politika, skolas līmeņa politiskās nostādnes un reģiona demogrāfija, kas raksturo skolēnu populāciju attiecīgajā skolā. Vēl citos pētījumos pie faktoriem ar salīdzinoši mazu ietekmi uz skolēnu mācīšanos, var minēt skolēnu skaits klasē, fiziskā skolas vide, arī tehniskā nodrošinājuma klātesamība, ja tas netiek izmantots mērķtiecīgi un efektīvi.

Trīs no pieciem pašiem nozīmīgākajiem faktoriem ir tiešā skolotāja ietekmē, divi – iepriekšējās zināšanas un vecāku atbalsts – ir lietas, kuras skolotājs var veicināt netieši, gan iesaistot vecākus, gan skolas līmenī domājot par veidiem, kā piedāvāt skolēniem bagātīgu tiešo pieredzi.  Šis saraksts ir neapgāžams pierādījums SKOLOTĀJA milzu NOZĪMĪGUMAM un, es atļaušos apgalvot, VARAI pār to, kas notiek klasē.

Tādēļ jautājumam par skolotāju kvalitāti, par skolotāju sagatavošanas un atbalsta sistēmām ikdienā, kas palīdz jau esošajiem skolotājam pārorientēties un pārvērtēt savu lomu un  jaunajiem skolotājiem nākt skolā jau ar citu skatījumu, ir prioritāra nozīme. Tas nav tikai profesionāļu un speciālistu jautājums. Par jebkuras izglītības reformas, iniciatīvas, projekta veiksmes kritēriju jāizvirza tas, vai šīs pārmaiņas vēlamajā virzienā ir ietekmējušas skolotāja darbu klasē.

Mums Latvijā ir daudzas skolas un skolotāji, kas ļoti nopietni izvērtē sava darba mērķus un to sasniegšanas ceļus, kopīgi ievieš jaunas idejas un mācās no pieredzes.  Tālāka diskusija par iemesliem esošajai situācijai – krīze, profesijas zemais prestižs, naudas trūkums skolās,  biežās reformas, ierobežojošā birokrātija u.tml., būs produktīva tieši tik daudz, cik tā mums palīdzēs precīzi un skaidri saredzēt cēloņus sistēmiskām problēmām, lai tiktu pie risinājumiem – kā palīdzēt un atbalstīt VISUS skolotājus ceļā uz šo mērķi. Par to gan ir vērts likt prātus kopā un palauzīt galvas.