Viedokļi datu vakuumā

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Rīgas Laikam 2011.gada janvārī.

«Lai ko arī neteiktu par izglītības sistēmu, es uzskatu, ka izglītības sistēma ir pietiekami kvalitatīva. To pierāda pētījumi, ka 1.-4. klasē skolēniem lasītprasme ir 8. vietā pasaulē,» šorīt intervijā raidījumam «Labrīt, Latvija» sacīja Izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks (ZZS). www.ltvzinas.lv, 24.11.2010

Lai spriestu par jebkādas lietas vai parādības kvalitāti, nepieciešami kritēriji. Kritērijus, savukārt, varam atvasināt no mērķiem. Domāju, ka Izglītības un zinātnes ministram vienam ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai sistēma ir pietiekami kvalitatīva. Mēs – sabiedrība – neesam pateikuši, ko īsti gribam ar izglītības sistēmu sasniegt, kādu rezultātu gaidām no skolas. Populārais formulējums par „mūsdienīgu un kvalitatīvu  izglītības vidi, kuras centrā ir skolēns ar savām vajadzībām un interesēm“ nedod iespējas izvirzīt kritērijus sistēmas darba novērtēšanai.

Tieši šo mērķu trūkuma dēļ grūti komentēt, vai Latvijai ir pietiekami kvalitatīva izglītības sistēma. Ja par kritēriju izvirzām jautājumu, vai mūsu skolēni pamatizglītības līmenī iegūst pietiekami labas un vispusīgas zināšanas un prasmes, kas tālāk kalpos par pamatu viņu spējai turpināt mācības un atrast nodarbošanos, kas sniedz gandarījumu un nodrošina zināmu labklājības līmeni, tad vismaz daļēju atbildi sniedz starptautisko salīdzinošo pētījumu dati. Šādus pētījumus veic OECD valstu apvienība, reizi trīs gados pētot pamatskolas beidzēju – piecpadsmitgadīgu jauniešu – prasmes un interesi lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs. Šīs pētījumu programmas, ko pazīstam ar nosaukumu PISA (Programme for International Student Assessment), mērķis ir novērtēt skolēnu kompetences reālai dzīvei. Piemēram, lasītprasmes pētījumā skolēniem jāatbild uz jautājumiem par tekstu. Tas prasa  atrast un izmantot informāciju, interpretēt lasīto, izvērtēt autora ieceri, u.tml. Lai gan nav perfektu mērierīču un ar vienu vai viena veida instrumentu nekad nevarēsim pilnībā izprast kādu procesu vai parādību, tomēr šie ir pietiekami ilustratīvi pētījumi.

Ko gan šie pētījumi rāda?  Latvijas pamatskolas beidzējiem lasītprasmes un dabaszinātņu rezultāti ir aptuveni vidējā līmenī, bet matemātikā nedaudz zemāki par vidējo rādītāju citās Eiropas valstīm. Jāatzīmē, ka Latvijā ir relatīvi maz skolēnu, kas sasnieguši augstākos kompetences līmeņus, t.i., prot atrisināt sarežģītākus uzdevumus, taču arī salīdzinoši maz skolēnu, kuru rezultāti ir neapmierinoši – ļoti zemi. Tas nozīmē, ka diezgan labi protam strādāt ar skolēniem, kuriem ir grūtības mācībās, taču daram nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī. Laika posmā no 2000.-2003.gadam PISA pētījumos redzējām nozīmīgus uzlabojumus skolēnu sasniegumos visās trīs jomās. Kopš tā laika rezultāti faktiski nav mainījušies – esam stāvējuši uz vietas.

Sevišķi slikti rezultāti mūsu skolēniem ir attiecībā uz interesi lasīt, piemēram, vismaz trešdaļa pamatskolas beidzēju PISA pētījumā atzīst, ka viņi nekad nelasa prieka pēc. Izglītības un zinātnes ministra pieminētā augstā 1.-4.klašu skolēnu lasītprasme, ko parādīja starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums PIRLS  (Progress in Reading Literacy Study), ir labs rādītājs, taču vienlaikus jāatzīst, ka mūsu skolēniem šajā vecumā ir vieni no zemākajiem rādītājiem attiecībā uz interesi lasīt. Turklāt, lai arī visās valstīs meitenēm parasti  ir labāki rezultāti lasītprasmē nekā zēniem, Latvijā prasmju līmeņu starpība starp meitenēm un zēniem ir krietni augstāka nekā lielākajā daļā valstu.

Mans secinājums ir, ka (a) ar zināmu konsekvenci spējam nodrošināt viduvēju rezultātu, pie kura brīnumainā kārtā tiekam bez šķietami lielas intereses skolēnu vidū par to, ko viņi mācās, un (b) vairākumā gadījumu skolēni no materiāli mazāk nodrošinātām ģimenēm spēj sasniegt līdzīgus rezultātus, kā skolēni no labāk nodrošinātām ģimenēm – tātad Latvijā skola lielākā mērā nekā citās valstīs spēj kompensēt skolēnu sociāli ekonomiskā stāvokļa izraisītās sekas uz mācību sasniegumiem. Varam teikt, ka Latvijai izdodas nodrošināt relatīvi vienlīdzīgas viduvējas izglītības iespējas saviem bērniem. Vai tas ir labi vai slikti? Vai mums ar to pietiek? Vai mums ir pamats lepoties?

Manuprāt, būtiski ir nevis diskutēt par to, vai tas ir labi, vai slikti, ka Latvijas pamatskolas beidzēju rādītāji ir vidējā līmenī vai zem vidējā salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vai OECD valstīm, vai kādu citu pasaules valstu kopu, bet gan par to, kur mēs gribam nokļūt – kāda ir mūsu sabiedrības vīzija par izglītības galarezultātu. Tad izvēlēties piemērotus instrumentus, lai mēs pastāvīgi zinātu, kur esam – gan katra skolēna, klases, skolas un visas valsts līmenī. Taču ar zināšanu vien nepietiek, datus ir vērts vākt tikai tad, ja esam gatavi tos analizēt un izmantot rīcībai.

PISA 2009.gada pētījumu datu prezentācijā 2010.gada decembrī,  prof. Ina Druviete un citi runātāji vairākkārt uzsvēra, ka katrs jau šajā pētījumā atradīs, ko grib tajā saredzēt – to, ka viss ir slikti, vai apstiprinājumu, ka varam būt apmierināti ar sniegumu. Ja nav mērķa pret kuru mērīt rezultātu, tad, protams, to var dažādi interpretēt. Pārāk bieži skolotāju un skolu vadītāju vidē dzirdu viedokli – mums tomēr ir kvalitatīva izglītības sistēma. Sak, mans brāļadēls šogad iestājās augstskolā ārzemēs, viņa zināšanas ir par galvas tiesu pārākas – lekcijās neesot ko darīt, viņš tagad konsultē un palīdz kursabiedriem. Kad mēs beigsim izdarīt secinājumus balstoties uz anekdotēm, radinieku stāstiem un izņēmumiem, kas palīdz saredzēt vēlamo!