Vai labi diezgan

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Kapitālā 2011.gada janvārī.

Cik kvalitatīva ir mūsu izglītības sistēma pašlaik? Kā liecina starptautisko salīdzinošo izglītības pētījumu dati, Latvijas skolēnu rezultāti ir aptuveni vidējā līmenī ES. Turklāt pēc pirmā nozīmīgā uzlabojuma starp 2000. un 2003.gadu rezultāti vairs nav mainījušies. Pozitīvi, ka skolēnu ar neapmierinošiem rezultātiem ir maz. Tāpat Latvijas skolēnu mācību sasniegumi mazākā mērā atkarīgi no skolēnu sociāli ekonomiskā stāvokļa. Relatīvi maz skolēnu sasnieguši augstākos kompetences līmeņus – darām nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī, kas ir svarīgs priekšnoteikums skolu beidzēju spējai mācīties mūža garumā un veidot sekmīgu profesionālu karjeru strauji mainīgā pasaulē.

Manuprāt, šie rādītāji nav pietiekami labi, ja vēlamies plaukstošu Latviju un laimīgus cilvēkus, kas atraduši tīkamu nodarbošanos un spēj nopelnīt iztiku pilnvērtīgai dzīvei, nevis samierināmies ar „sēņu lasītāju un gultu klājēju“ likteni. Mums vajadzīgi cilvēki, kas apzinās savas spējas un intereses, ir pārliecināti par savām zināšanām, gatavi turpināt pilnveidot sevi, perfekti pārvalda kā minimums vienu svešvalodu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un tas jāturpina, sabiedrībai formulējot tālredzīgu pasūtījumu skolai, kas neaprobežojas ar darba devēju tūlītējo vajadzību apmierināšanu.

Kā to panākt? Šie ir cita līmeņa, citas sarežģītības pakāpes izglītības mērķi nekā tie, pie kuriem esam raduši strādāt līdz šim – apgūstot noteiktu zināšanu apjomu, mācoties precīzi pildīt noteikumus, izmantot norādītos („vienīgos pareizos“) informācijas avotus. Šādus mērķus nesasniegsim ar metodēm, kas bija sekmīgas līdz šim. Gada nogalē publicētajā McKinsey ziņojumā par 20 pasaules izglītības sistēmām, kas pēdējo gadu laikā panākušas vislielākos uzlabojumus, iekļauta arī Latvija – pēc dzelzs priekškara krišanas, esam sasnieguši nozīmīgus uzlabojumus skolēnu sasniegumos. Saskaņā ar McKinsey analīzi Latvija spērusi nozīmīgu soli uz priekšu  – no viduvējas uz labu izglītības sistēmu (from fair to good), veicot rindu šai attīstības fāzei tipisku un nepieciešamu reformu, piemēram, sakārtojot infrastruktūru, izveidojot nacionāla mēroga vērtēšanas un kvalitātes kontroles sistēmas, ieviešot vienotu pieeju mācību saturam, decentralizējot skolu pārvaldi un skolu finansēšanu. Vairākus soļus gan esam spēruši tikai daļēji. Strukturālās reformas pabeigšana ir pagātnē nepaveikto darbu mantojums nevis nākotnes attīstības pakāpes stratēģija.

Izglītības sistēmas, kas spējušas sasniegt nākamo attīstības pakāpi – no labas uz ļoti labu (from good to great, pēc McKinsey klasifikācijas), izmanto pavisam citas stratēģijas, arvien vairāk lēmumu pieņemšanu nododot izglītības pakalpojuma sniedzēju – skolu un skolotāju rokās. Šīs valstis, pirmkārt, mērķtiecīgi piesaista darbam skolā labākos augstskolu absolventus un kardināli uzlabo jauno skolotāju sagatavošanu. Otrkārt, tās mērķtiecīgi strādā pie jau esošo skolotāju kvalitātes uzlabošanas, izvirzot arvien augstākas prasības skolotāju tālākizglītībai un rosinot patiesi iedarbīgas tālākizglītības formas, piemēram, kopīgu mācību darba plānošanu un sadarbību skolotāju starpā. Cita veida pieeja mācīšanai, pastāvīga skolotāju izaugsme un atbildība par sava darba rezultātu iespējama vienīgi skolās ar spēcīgu un kompetentu vadību. Līdzsvars starp skolu patstāvību un atbildību par kvalitatīvu un jēgpilnu rezultātu ir labāko izglītības sistēmu veiksmes atslēga.

Latvijā spītīgi un ar lielu pārliecību turamies pie iepriekšējās attīstības pakāpes stratēģijām turpinot vadīt centralizēti, līdz pēdējai niansei nosakot gan finansu izlietojumu, gan mācību darba organizāciju. Piemēram, skolotāju tālākizglītībā valsts centralizēti mēģina pārvaldīt 30 000 skolotājus, faktiski ignorējot skolu kā institūciju, no kuras jāprasa atbildība par darba rezultātu un kuras rīcībā jānodod resursi.

Ja gribam, sasniegt kvalitatīvi jaunu izglītības attīstības pakāpi, arī mums – sabiedrībai kā skolas pasūtītājam, jābūt tālredzīgiem un gudriem, izvēloties izvirzītajam mērķim piemērotus risinājumu ceļus un izvērtēšanas metodes. Diez vai obligāta matemātikas eksāmena ieviešana visiem skolēniem, skolu ranžēšana pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, vienas obligātās mācību grāmatas ieviešana katrā mācību priekšmetā, rīkojumi no augšas par obligāto kavējumu uzskaiti vai ierobežojumiem darba burtnīcu izmantošanā un līdzīgi risinājumi stiprina skolu, paaugstina skolotāju profesionalitāti, un, galvenais, rosina pievērsties būtiskākajam – skolēnam.