Radīt paliekošu ietekmi uz bērnu dzīvi

Pirmo reizi publicēts kā eksperta komentārs Dienā 2010.gada martā.

„Es mācu matemātiku desmitajiem – humanitārā novirziena klasei, kas tradicionāli kļūst par vājāko klasi skolā. Vēl nesen pats no skolas sola, kur vidusskolas beigšanas matemātikas eksāmenā ieguvu 100% punktu, biju šokēts satiekot skolēnus, kuri domā, ka viņiem dzīvē matemātika nebūs vajadzīga. Precīzi nosakot skolēnu zināšanu līmeni, izvirzot konkrētus mērķus sev un skolēniem, dažādām metodēm palielinot viņu mācību motivāciju, sešos mēnešos esmu panācis nozīmīgu sekmju līmeņa paaugstināšanos. Administrācija atzinusi, ka šī klase neies savu līdzinieku pēdās…“

„ Pirms pusotra gada kļuvu par klases audzinātāju 23 piektklasniekiem. Diviem skolēniem bija ļoti labas sekmes, pieciem viduvējas, bet sešpadsmit zemas. Skolēni jutās slikti un nespēja uzlabot rezultātus, jo viņiem bieži trūka pamatzināšanu. Arī savstarpējās attiecības klasē bija naidīgas. Tad kopā ar vecākiem mēs noorganizējām kopīgus „mācīšanās vakarus“, īpašu uzmanību veltot tieši matemātikas un angļu valodas apguvei interesantā veidā. Izmantojām daudz spēles un sarunas arī savstarpējo attiecību uzlabošanai. Lūdzu vecākiem domāt par sava bērna stiprajām pusēm un prasmēm, kas jāuzlabo, kopā ar bērniem izvirzījām mērķus tālākām mācībām. Katra mēneša beigās izvērtējām rezultātus. Daudziem skolēniem klasē uzlabojusies motivācija un atzīmes.“

„ Es srādāju mazā lauku skolā. Daudziem skolēniem vecāki ir bez darba, dzer, nespēj nodrošināt savu bērnu pamatvajadzības. Vairāki bērni veic lauku darbus un viņiem nav laika izmācīties vai dažreiz pat atnākt uz skolu.  Viņiem bieži ir sliktas sekmes. Šie bērni nekad nav redzējuši dzīvi ārpus sava ciema, un lauku vidē viņiem ir maz iespēju iesaistīties dažādās aktivitātēs. Skola šiem bērniem ir vienīgās durvis uz nākotni. Mans uzdevums ir atgriezt šos bērnus dzīvei, pirmkārt jau noticot pašiem sev.“

„Rasma iet desmitajā klasē, kur mācu angļu valodu. Viņu interesē māksla, mūzika, apģērbu modelēšana, taču ne angļu valoda, jo viņa šo priekšmetu nekad kārtīgi nav mācījusies. Es gribēju, lai viņa mācās un piedalās angļu valodas stundās. Es mēģināju viņu iesaistīt, taču bieži bija stundas, kad Rasma tā arī nepateica ne vārda. Uz jautājumiem viņa atbildēja tik klusu, ka neviens pat necentās viņai ko jautāt vēlreiz. Bet es nepadevos. Bija vajadzīga liela pacietība, bet maz pamazām – īsas atbildes, trīs vārdu teikumi, galvas mājiens. Es pieņēmu jebkādu atbildi izņemot klusumu vai „I don’t know“.  Pagāja trīs mēneši. Tad vienu dienu mēs stundā diskutējām par skolu un kādēļ tā vajadzīga. Diskusija jau bija gandrīz galā, kad Rasma pacēla roku, jo viņa gribēja runāt. Tas bija vienreizējs brīdis  – mums abām. Rasma tagad zīmē smaidīgas sejas pat uz tiem pārbaudes darbiem, kur viņai nav labi rezultāti. Viņa regulāri apmeklē stundas un pilda mājas darbus.“

Šie ir reālu skolotāji stāsti ikdienu. Ikdienu, kas pilna ĪSTIEM izaicinājumiem. Ikdienu, kas prasa milzu ATBILDĪBU par savu rīcību. Ikdienu, kas prasa risināt KOMPLEKSAS problēmas. Skolā nav laika skatīties pulkstenī, nevarot sagaidīt pusdienlaiku kā reizēm sēžot pie biroja rakstāmgalda. Ieklausīsimies vairāk skolotāju stāstos, lai mēs labāk varētu novērtēt viņu darbu. Viņi rada paliekošu ietekmi uz mūsu bērnu dzīvi.