Ar viensētu principu kvalitatīvu izglītību nenodrošināsim

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Dienā 2010.gada janvārī.

Nepietiek bērnus tikai aizvest līdz skolas ēkai! Labai skolai īpaši no svara ir sociāli aktīvo vecāku un akadēmiski spēcīgu skolēnu skaits, kas palielina skolas iespējas nodrošināt augstāku izglītības līmeni. Vissvarīgākais skolā ir labi skolotāji, tad – daudzveidīgs un katra bērna interesēm un vajadzībām atbilstošs izglītības programmu nodrošinājums, laba mācību līdzekļu bāze un jaunāko informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nodrošinājums. To nav iespējams izdarīt mazā vidusskolā, kurā mācās daži simti bērnu. Pirms šībrīža reformas sākuma, Latvijā bija tikai 160 skolas (18% no visām skolām), kurās mācās vairāk kā 500 skolēni, bet 530 skolas (60%), kurās mācās mazāk kā 200 skolēni.

Finansēšanas principa „nauda seko skolēnam“ ieviešana, t.i., valsts finansējumu skolotāju algām piešķirot balstoties uz skolēnu nevis skolotāju skaitu, vairākos novados un pilsētās likusi nopietni izvērtēt esošo skolu tīklu, slēdzot mazās skolas, pārorganizējot nelielas vidusskolas par pamatskolām, u.tml. Šīs pārmaiņas bieži izsaukušas reakciju par „nabaga bērniem“, kam agri jāceļas uz skolu, par tukšajām skolas ēkām un darbu zaudējušiem skolotājiem. Taču mums jāsaprot, ka nevar pastāvēt skolas bez bērniem. Novados, kur vietējie lēmumu pieņēmēji savlaicīgi izvērtējuši situāciju, skolu tīkls tika sakārtots jau pirms vairākiem gadiem, ieguldot līdzekļus plašu izglītības iespēju piedāvājumā nevis eiroremontā.

Vidusskolai, kurā ir tikai viens vai pat tikai divi paralēlo klašu komplekti, t.i., skolā ir viena astotā vai viena desmitā klase, ir ļoti grūti nodrošināt pilnu slodzi visu pamatpriekšmetu skolotājiem tādejādi piesaistot kvalitatīvus kadrus, nemaz nerunājot par iespējām izvēlēties dažādas izglītības programmas. (Ar mūsdienīgu vidusskolu es domāju skolu no 7.-12.klasei. Arī 1.-4.(6.)klašu grupā izglītības kvalitātei jābūt galvenajam kritērijam, taču šajā vecuma grupā lielāka uzmanība jāvelta arī skolas tuvumam bērna dzīves vietai.) Protams, ka skolēnu skaits vien, bez spēcīgas vadības un vietējās sabiedrības atbalsta, negarantē labu skolu, taču tas paver lielākas iespējas. Veidojot skolu tīklu ir svarīgi izvairīties no viensētu principa, cerot, ka katrs novads varēs uzturēt kvalitatīvu vidusskolu. Tikai trešdaļā pašvaldību Latvijā ir vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju, gandrīz trešdaļā dzīvo mazāk nekā 5000 iedzīvotāju, vēl trešdaļā dzīvo no 5000 līdz 10 000.

Mums būs tik labas skolas, kādas mēs kopīgi ar savām novadu pašvaldībām veidosim kā iedzīvotāji un vecāki. Es ceru, ka Latvijas jauno novadu robežas nekļūs par aploku, kas ierobežo mūsu bērnu nākotnes iespējas.  Ja mēs jau šobrīd, ierobežotu resursu apstākļos, vērsīsim savu skatu tālāk un augstāk par tūlītējo vajadzību apmierināšanu, es esmu pārliecināta, ka atradīsim risinājumus, kā nodrošināt iespējas katram bērnam Latvijā mācīties pie labākā skolotāja mūsdienīgā skolā.

Latvijas pamats ir gudri, radoši un prasmīgi cilvēki. Tieši šobrīd, kad pārejam uz citu skolu finansēšanas principu – „nauda seko skolēnam“ un pie darīšanas ar jaunu sparu ķērušies jauno novadu vadītāji, mums ir iespēja izvērtēt savas prioritātes. Es domāju, ka izglītības reformu gaitai un attiecīgā novada spējai nodrošināt izglītību katram bērnam, mums jāstāda augstāka latiņa, nekā attālums no bērna dzīves vietas līdz skolai. Izglītības kvalitātei jābūt par nozīmīgāku kritēriju nekā pieejamība.