Izglītības grāmatvedība

Komentārs pirmo reizi publicēts Pasaule 2012, 2011.gada decembrī

Latvijas ekonomistu un finansistu pastiprinātā interese par izglītības jautājumiem iespējams liecina par jaunu vīziju valsts attīstībai neseno Latvijas kā finanšu centra vai transporta un sakaru koridora starp Rietumiem un Austrumiem vietā. Tā ir vīzija par valsti, kuras attīstības pamatā ir tās intelektuālais kapitāls – prasmīgi un radoši cilvēki, kas spēj radīt augstu pievienoto vērtību. Nākamajā gadā īpaša nozīme varētu būt izglītības darbinieku un ekonomistu spējai runāt abām pusēm saprotamā valodā, dialogā meklējot veidus, kā rosināt kardināli mainīties tradicionāli konservatīvai izglītības sistēmai jauno izaicinājumu priekšā.

Daudz diskusiju izraisījušais izglītības finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam“ no pirmsskolas līdz augstskolai ir piemērs potenciāli  iedarbīgam instrumentam, kas var kalpot kā grūdiens pārmaiņām. Šis modelis dažādās izglītības pakāpēs var izpausties atšķirīgi – kā vaučeris jeb noteiktas summas galvojums bērna izglītībai vecākam, ar kuru doties uz savam bērnam piemērotāko bērnudārzu vai skolu, vai starta kapitāls ikvienam studētgribētājam mācībām augstskolā, naudu atgriežot valstij brīdī, kad šī investīcija izglītībā sākusi nest augļus – iespēja strādāt labi apmaksātu darbu, vai parādu atlaižot, ja absolvents izvēlējies strādāt valsts attīstībai prioritārā jomā.

Šāda modeļa vai to variāciju ieviešana nav pašmērķis, bet gan mehānisms, kas rosina visiem sistēmā iesaistītajiem izvērtēt katram savu rīcību attiecībā pret mērķi. Izglītības produkta saņēmējs – vecāks, skolēns, students, nokļūst pasūtītāja lomā, kuram ir iespēja un vienlaikus pienākums gan izvēlēties mācību iestādi, gan aktīvi iesaistīties mācību procesā, lai sasniegtu cerēto rezultātu. Ikvienam studēt gribētājam rūpīgi jāpārdomā, kā izvēlētais studiju virziens tālāk palīdzēs veidot profesionālo karjeru, saprotot, ka šis lēmums ir apzināta investīcija viņa personiskajā labklājībā.

Modeļa „nauda seko skolēnam“ pilnvērtīga ieviešana rosina mācību iestādes – pirmsskolas, skolas, augstskolas, piedāvāt pēc iespējas kvalitatīvāku produktu, piesaistot sev arvien jaunus sekotājus vai tomēr izlemt, ka tās spēkos nav apmierināt pasūtītāja vajadzības. Ko izvērtēt un pārvērtēt ir gana. Piemēram, mēs turpinām finansēt izglītības programmas skolās, kurās faktiski nav bērnu. 75 procenti skolēnu šobrīd mācās 37 procentos skolu.

Tiek lauzti šķēpi par budžeta vietu saglabāšanu augstskolās kā svarīgāko mehānismu, lai sagatavotu plaukstošai Latvijas ekonomikai nepieciešamos speciālistus. Par valsts budžeta naudu mācās tikai 30% no visiem studējošajiem. Budžeta vietu piešķīrums prioritārajām jomām neatkarīgi no studiju programmu kvalitātes ir vājš stimuls uzlabojumu veikšanai. Jaunieši nereti izvēlas specialitāti ņemot vērā pieejamās budžeta vietas nevis savas intereses, tādēļ pēc diploma iegūšanas ne vienmēr strādā specialitātē. Saņēmuši pilnībā valsts finansētu izglītību, jaunieši nereti vienalga aizbrauc no valsts labāka darba meklējumos. Cik gan efektīvi šāda esošā sistēma rosina spēlētājus izvērtēt un mainīt savu rīcību attiecībā pret mērķi?

Lai gan „nauda seko skolēnam“ izglītības finansēšanas modelis var būt jaudīgs dzinulis pārmaiņu procesiem, taču noteikti ne pietiekams mehānisms kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai katram bērnam. Jau šobrīd redzam sekas nepilnīgai modeļa ieviešanai, kad kvalitatīvu pārmaiņu vietā mācību iestādes izvēlas risinājumus ar īstermiņa efektu, lai par katru cenu noturētu skolēnus savā skolā, jo viņiem „seko nauda“. Ne viena vien valsts ģimnāzija pēdējos pāris gados uzņem gandrīz vai visus interesentus, atsakoties no atlases. Šis, iespējams, būs pirmais mācību gads, kad divpadsmito klasi valsts ģimnāzijās nepabeigs neierasti liels skolēnu skaits, jo citādi skola riskē zaudēt ģimnāzijas statusu, noteiktai skolēnu proporcijai nepietiekami sekmīgi nokārtojot centralizētos eksāmenus. Par līdzīgu tendenci mikrorajonu skolās liecina augstā atzīmju inflācija – skolēni zin, ka sekmīgi beigs skolu neatkarīgi no ieguldītā darba, jo viņiem taču „seko nauda“. Ne vienā vien augstskolu studiju programmā tiek uzņemti studenti, no kuriem divas trešdaļas nenokārto pirmo ziemas sesiju. Tas liecina ne tikai par katra studenta personisko motivāciju un gatavību studēt, bet arī par mācību procesa kvalitāti, tai skaitā, augstskolas atbildību par solījumiem reflektantiem un priekšzināšanām atbilstošu mācību procesu.

Iedarbīga pārmaiņu mehānisma otrai pusei jābūt jēgpilniem, ar mērķi cieši saistītiem kvalitātes izvērtēšanas kritērijiem, kas rosinātu gan izglītības pakalpojuma saņēmējus gan piedāvātājus vēlēties tādu izglītību, kurai ir vērtība ilgtermiņā. Kamēr mēs izglītības sistēmā par galveno mērauklu turpināsim izmantot grāmatvežiem vieglāk saskaitāmās vienības  – skolas solā atsēdēto stundu, nolasīto lekciju, skolā uzņemto skolēnu, īstenoto izglītības programmu skaitu, nevis vērtēsim, vai visi skolēni sekmīgi pabeidz skolu ar maksimāli iespējamo ieguvumu dzīvei nozīmīgu zināšanu, prasmju, attieksmju nozīmē, izglītības pakalpojuma saņēmējs turpinās attiecīgi uzvesties – kā darbinieki, kuri sagaida samaksu par atsēdētajām stundām, tā vietā lai uzņemtos atbildību par sava darba rezultātu, kā valsts pilsoņi, kuri sagaida, ka lēmumus par viņu dzīvi pieņems kāds cits. Olimpiāžu rezultāti varbūt ir viens no rādītājiem atsevišķu skolotāju darbam ar ierobežotu bērnu kopu, taču tas noteikti nav pietiekams rādītājs, lai mēs novērtētu skolas pievienoto vērtību tam, cik skolas absolvents ir sekmīgs savā tālākajā personiskajā un profesionālajā dzīvē.

Atgriežoties pie dialoga starp izglītības darbiniekiem un ekonomistiem, kādēļ satiksmes ministram vieglāk iegūt finanšu ministra atbalstu nekā izglītības ministram? Jo viņš var parādīt izmērāmus un finanšu ministram saprotamus ieguvumus no investīcijām ceļu vai ostas būvē. Satiksmes ministra spēcīgākie argumenti nav celtnieku darba stundu skaits, bet gan uzbūvētā ceļa garums, ceļa platums, spēja izturēt noteiktu slodzi, nodrošināt pieejamību objektiem u.tml. Mums vitāli svarīgi atrast veidus, kā noteikt izglītības vērtību gan katram skolēnam individuāli, gan valstij kopumā. Jo tikai tad diskusijās ar finanšu ministru izglītības ministrs būs kaut nedaudz līdzvērtīgās pozīcijās ar satiksmes ministru.

Organizāciju kultūrai jāmainās

Komentārs publicēts kā daļa no plašāka raksta “Izglītībā un Kultūrā” 1.12.2011. par skolu akreditāciju.

Skolu darbības kvalitātes izvērtēšanas trīs svarīgākie mērķi ir garantēt pasūtītājam – skolēniem, vecākiem, noteikta profila un kvalitātes pakalpojumu saņemšanu, identificēt kopējās tendences skolu darbībā izglītības politikas veidošanai, un, pats galvenais, rosināt izglītības iestādes pastāvīgi strādāt pie sava darba uzlabošanas.

Esošais vai jauns skolu akreditācijas modelis būtu jaizvērtē tieši pēc tā, cik lielā mērā tas rosina un atbalsta pašas skolas savas darbības izvērtēšanā, lai ieviestu reālus uzlabojumus mācību darbā. Skolām jāizvirza augsta kvalitātes latiņa, jo bērni ir pelnījuši labāko, taču, līdztekus ambicioziem kritērijiem jāpiedāvā atbalsta mehānismi šo mērķu sasniegšanai. IZM jādomā par to, kā veicināt izvērtēšanas un uzlabojumu ieviešanas pakalpojumu attīstību.

Šāda pieeja izvērtēšanai prasa organizāciju kultūras maiņu visos līmeņos no klases līdz skolai un Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD). Par nozīmīgu funkciju visos līmeņos jākļūst nevis kvalitātes kontrolei, bet gan kvalitātes vadībai. Ne bez pamata izglītības sistēmā iesakņojies uzskats, ka ārējie vērtētāji, kas vēro stundas un apmeklē skolu, meklē nepilnības un izvērtēšanai izmanto vienīgi formālus rādītājus, piemēram, dokumentāciju. Tādēļ ārējiem vērtētājiem nereti vērošanai tiek piedāvātas paraugstundas, klasēs mainīti aizkari, ķīmijas laboratorijās trūkstošo vielu vietā sabērts sāls vai cukurs. Šādā vidē līdzīga izpratne par vērtēšanu kā vienīgi ārēju, formālu, galēju spriedumu par savu darbu veidojas arī skolēniem. Rezultātā – mācīšanās notiek atzīmes dēļ, skolotājiem jāiegulda lielas pūles, lai skolēni skolotāja komentārus par savu darbu uztvertu kā vērtīgu atgriezenisko saiti sava darba uzlabošanai.

Ar šādu negatīvu sistēmas dalībnieku iepriekšējo pieredzi jārēķinās attīstot skolu kapacitāti veikt regulāru pašnovērtēšanas darbu. Pašnovērtēšanai skolām nepieciešami dažādi instrumenti, plašs un daudzveidīgs un nozīmīgiem izglītības mērķiem atbilstošs datu kopums. Tomēr svarīgākais – sistēmas dalībniekiem nepieciešami stimuli izvirzīt augstus mērķus savai darbībai, lai rastos patiesa vajadzība pēc šādiem datiem. Skolai jākļūst par mācīšanās organizāciju, kur galvenais „skolēns“ ir skolas direktors, kas spēj likt lietā izvērtēšanas datus. Tāpat kā skolēnu darba vērtēšanai klasē, skolu akreditācijai ir jēga tikai tad, ja skola iegūto informāciju uzskata par vērtīgu atgriezenisko saiti sava darba uzlabošanai.

Skolotājs uz skatuves?

Pirmo reizi publicēts kā eksperta komentārs laikrakstā Diena 2011.gada 11.martā:

http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770844-skolotajs-uz-skatuves-un-zem-lupas

Kamēr mēs skolotāju uztversim kā šovmeni un stāstnieku, kas izklaidē skolēnus no skatuves, vai kā bērnu pieskatītāju, tikmēr stundu audioieraksti, iespējams, būs piemērots un pietiekams veids, kā iegūt pierādījumus mācību darba izvērtēšanai. Skolotāja loma ir daudz plašāka, ietekmīgāka un sarežģītāka nekā tikai pastāstīt informāciju vai nolasīt lekciju. Ja gribam, lai skolotājs māca domāt, attīsta skolēnu mācīšanās un sadarbības prasmes, atbildību par savu darbu, mums ir vajadzīgi citi darbarīki. Skaidrāki kritēriji par svarīgāko varētu palīdzēt izvēlēties piemērotākos mērinstrumentus.

Vienu daļu šādu kritēriju mums var nosaukt skolēni paši. Gada nogalē gandrīz 3000 skolēniem, kurus dažādās Latvijas skolās māca Iespējamās misijas skolotāji, pusgada aptaujā  jautājām, „kas no tā, ko tavs skolotājs dara, tev visvairāk palīdz mācībās“. Visbiežāk skolēni minēja sekojošo:

• Saprotami izskaidro mācību saturu, lietojot praktiskus piemērus no dzīves;
• Izmanto tehnoloģijas, uzskatāmi ilustrējot mācību saturu;
• Māca, kamēr visi sapratuši;
• Ļauj darboties pašiem, nostiprinot apgūto un palīdzot saprast, ko es jau zinu;
• Strādā ar aizrautību, kas iedvesmo;
• Labi organizē darbu, dodot pieeju arī mācību materiāliem atkārtošanai mājās;
• Izturas pret skolēniem ar cieņu bez pārākuma apziņas.

Sabiedrība var uzzināt, kas notiek skolās, kļūstot par redzīgākiem vērotājiem un  līdzdalībniekiem. Skolēnam uzdoto darbu analīze – gan informācija par pašu uzdevumu, gan skolēnu darbi – var sniegt vislabāko ieskatu  tajā, kādas prasmes tiek attīstītas skolā. Bērnam pārnākot no skolas ar izpildītu uzdevumu, pajautājiet, kāds bija uzdevums? Ko tu darīji? Ko iemācījies? Pārlasiet bērnu darbus – vai tas būtu interesants vai noderīgs kaut vienam lasītājam bez skolotāja?

Bērnudārzā vai skolā izstādītie bērnu darbi var daudz pastāstīt par skolēnu gūto pieredzi. Esmu redzējusi pie sienas izstādītus divdesmit vienādus bērnu zīmējumus par pavasara tēmu, kur lapas kreisajā pusē uzzīmēts bērzs ar ziedošām tulpēm pie tā saknēm, zaļu zālīti lapas apakšmalā un saulīti ar lidojošu putnu pāri labajā augšējā stūrī. Vecākajās klasēs skolēni bieži raksta dažāda veida referātus – ar tiem ir vērts iepazīties. Vai par darbu skolēniem ir bijis jāpadomā, jāpievieno kaut kas no sevis, kaut vai atlasot svarīgāko, salīdzinot, izvērtējot, piedāvājot savu spriedumu vai skaidrojumu, jeb tas ir vienkārši citu cilvēku uzrakstītas informācijas apkopojums, labākajā gadījumā uzrādot avotus. Uzdodiet sev jautājumu – kādas zināšanas, prasmes un attieksmi šādi uzdevumi attīsta? Kāda ir to pievienotā vērtība kontekstā ar dzīves un darba prasmēm, kuras mūsu bērniem svarīgi attīstīt skolā?

Ļoti būtisks šodienas skolas uzdevums ir attīstīt skolēnu patstāvīgas mācīšanās prasmes – izvirzīt sev mērķus, sekot līdzi to īstenošanai, saprast soļus uz mērķi. Lai skolēns varētu uzņemties atbildību par savu mācīšanos, uzlabot savu darbu, viņam jāzina, ko nozīmē labs darbs, jāmācās pašam sekot līdzi savam progresam. Pajautājiet saviem bērniem, vai viņi zina, pēc kādiem kritērijiem viņu darbus vērtē? Vai viņi var paskaidrot, kādēļ viņi saņēmuši vienu vai otru vērtējumu? Vai viņi zina, kas viņiem jādara, lai darbu uzlabotu nākamreiz? Ja atbilde ir nē, tas nozīmē, ka viņiem nav iespēja pieņemt informētus lēmumus, izdarīt pamatotas izvēles. Skolēns var sākt uzņemties atbildību par savu mācīšanos tad, ja viņam ir skaidri vērtēšanas kritēriji, ja tie ir caurspīdīgi un saprotami. Tad tos ir iespējams pildīt, par tiem arī diskutēt.

Mācību darba kvalitāti, protams, var izvērtēt arī vērojot stundas ilgākā laika posmā. Vērojot Iespējamās misijas skolotāju stundas, cita starpā, mēs pievēršam īpašu uzmanību, kā skolotāja darbības rezultātā mainījusies skolēnu uzvedība – vai skolēni stundā uzdod jautājumus par tēmu, efektīvi izmanto laiku mācībām nevis blakus nodarbēm, ar interesi iesaistās uzdevumos un aktivitātēs, vai skolēni saprot, kā viņu darbs tiek vērtēts, vai viņi prot operatīvi saorganizēties darbam un ir raduši veikt uzdevumus sadarbībā ar citiem u.tml. Regulārās skolēnu aptaujās noskaidrojam, vai attiecīgā skolotāja stundās viņi: zin, kas viņiem būs jāiemācās; saņem atgriezenisko saiti par jau apgūto un kas vēl jāuzlabo; daudz dara paši, skaidrojot viens otram jauno mācību saturu, spēlējot lomu spēles, veicot eksperimentus un meklējot atbildes uz jautājumiem, ko nevar atrast grāmatā; var izteikt savu viedokli, u.tml. Šo vērojumu un datu analīzes mērķis ir palīdzēt skolotājam uzlabot savu darbu.

Labu praksi iespējams novērot jau šobrīd parastās mikrorajona skolās pie labiem skolotājiem. Mums nav jāizvēlas starp cilvēciskām attiecībām starp skolēnu un skolotāju un augsta līmeņa prasmju apguvi. Tie nav savstarpēji izslēdzoši pretstati. Nebūt nav noteikti jāņem talkā reliģija vai ezotēriskas teorijas, lai ikvienā pašvaldības dibinātā skolā veidotos konstruktīva sadarbības kultūra starp skolotāju, skolēnu, vecākiem un vietējo kopienu.  Mums tikai jānotic šādai iespējamībai un jāsaprot, kā to padarīt par ikdienas parādību visur. Bet, galvenais, lai pierādījumu vācēji un izmantotāji vienlaikus būtu arī tie, kuru varā ir pieņemt tūlītējus lēmumus par sava darba uzlabošanu.

Patstāvīga un atbildīga skola

Pirmo reizi publicēts Izglītībā un Kultūrā 2011.gada 10.martā:

http://www.izglitiba-kultura.lv/viedokli/patstaviga-un-atbildiga-skola

Mūsu bērnu nākotne būs atšķirīga no mūsu nākotnes, ko piedzīvojam šodien. Skola var spēlēt nozīmīgāku lomu, palīdzot saviem skolēniem pēc iespējas labāk sagatavoties šai nākotnei, vai lielākā mērā turēties pie drošākas un pārbaudītākas bet nebūt ne mazsvarīgas skolas funkcijas – pagātnes mantojuma nodošanas nākamajām paaudzēm.

Esmu pārliecināta, ka vairums skolu Latvijā jau ir izvēlējušās skatu uz nākotni un šobrīd nopietni domā par ceļiem, kā tur nonākt. Mums ir laba bāze – saskaņā ar  prestižās globālās konsultāciju kompānijas McKinsey neseno pētījumu*, Latvija ir viena no 20 pasaules izglītības sistēmām, kas pēdējo divdesmit gadu laikā piedzīvojušas visstraujāko izaugsmi, attīstoties no „viduvējas“ uz „labu“ sistēmu. To esam panākuši, nodefinējot skaidras prasības izglītības galarezultātam, ieviešot centralizētu vērtēšanas sistēmu, vairāk vai mazāk sakārtojot skolu finansēšanas sistēmu, u.tml. Taču, kā atzīmē McKinsey pētnieki, lai saniegtu nākamo attīstības stadiju – „lielisku“ sistēmu (mēs vēl nerunājam par „izcilu“ sistēmu – šo pētnieku Somijai piešķirtā klasifikācija), mums ir nepieciešamas pavisam citas stratēģijas. Nākamo tīģera lēcienu varam nodrošināt, attīstot spēcīgas un patstāvīgas skolas, kas pilnībā atbild par sava darba rezultātu, un stiprinot skolotāja profesionālismu.

Kas notiek patstāvīgā un atbildīgā skolā? Skolā kopā ar vecākiem un vietējās kopienas pārstāvjiem ir izdiskutēti izglītības mērķi, kas svarīgi attiecīgās apdzīvotās vietas skolēniem. Šie mērķi tiek periodiski pārskatīti un atjaunoti. Skolā ir plāns šo mērķu īstenošanai un veidi, kā novērtēt progresu. Vadības komanda regulāri tiekas, lai pārrunātu katra skolēna progresu un nepieciešamos risinājumus. Skola ir atvērta dažādiem risinājumiem – skolēnu grupēšanai pēc iepriekšējām zināšanām, stundu mācīšanai pāros, dažādu tālmācības formu izmantošanai, lai apmierinātu skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības.  Skolotāji, kas māca vienā vecuma grupā, saskaņo mācību saturu, vērtēšanas kritērijus prasmēm, vēro viens otra stundas, lai saprastu, kā uzlabot darbu ar skolēniem, kuriem grūtāk atrast pieeju, un atbalstītu viens otra profesionālo izaugsmi. To pašu dara skolotāji, kas māca vienu mācību priekšmetu dažādās klašu grupās.

Stundu vērošana un kopīga skolēnu darbu analīze gan no kolēģu, gan vadības puses ir ikdienas parādība un tiek uztverta kā palīgs ceļā uz uzlabojumiem nevis bieds. Skolā ir pieņemts atklāti runāt par problēmām un tām tiek proaktīvi meklēti risinājumi. Piemēram, noskaidrojot, ka lielai daļai pamtskolas skolēnu ir vāja lasītprasme, skolotāji visos mācību priekšmetos mērķtiecīgi strādā pie šo prasmju nostiprināšanas nevis uzskata to tikai par dzimtās valodas skolotāja uzdevumu. Ja ievērojams skaits skolēnu regulāri kavē stundas, tad par to tiek domāts visos līmeņos – vai cēlonis ir neinteresantas stundas, priekšzināšanu trūkums, neadekvāta vērtēšanas sistēma, u.tml., nevis klases audzinātājam tiek uzdots – tiec ar to galā. Pats galvenais indikators patstāvīgai un atbildīgai skolai – skola veido vai izmanto ārēji pieejamas sistēmas (t.sk., valsts pārbaudes darbu rezultātus) atgriezeniskās saites iegūšanai par savu darbu ar skolēniem un izmanto šos datus tālākai lēmumu pieņemšanai.

Tas, iespējams, izklausās pēc utopijas, bet vai jūs negribētu strādāt šādā skolā vai sūtīt tur savus bērnus? Vai mēs tur varētu būt 2020.gadā, 2030.gadā? Kas mums traucē tur būt jau šodien? Kas ir tie ierobežojumi, kas mums traucē to darīt jau šodien? Kādā agrākā rakstā portālā politika.lv**, piemēroju pārmaiņu vadības eksperta Barija Ošrija sistēmu teoriju*** izglītības sistēmai. Pēc viņa vārdiem, jebkuras sistēmas vēlme ir saglabāt esošo stāvokli, taču tas nav iespējams. Ja sistēma grib turpināt sekmīgi pastāvēt nākotnē, īstenot savu potenciālu un spēt pielāgoties mainīgajiem ārējiem apstākļiem, tad sistēmas dalībniekiem jāsaprot, ka viņiem proaktīvi jāmaina sava uzvedība atkarībā no tā, kādu lomu viņi spēlē šajā sistēmā – vai viņi ir Augšas, Vidus, Apakšas vai Pasūtītāji. Augšām ir jāgrib deleģēt varu, Apakšām -uzņemties atbildību par savu stāvokli, izsliet muguru un pašiem īstenot jēgpilnus risinājumus nevis gaidīt norādījumus no augšas. Vidum jābūt stingram mugurkaulam, lai pastāvētu par saviem principiem nevis tikai izdabātu Augšām un Apakšām. Pasūtītājiem – skolēniem, vecākiem, vietējai kopienai – jākļūst par proaktīvu procesa līdzdalībnieku nevis patērētāju, lai pārliecinātos, ka rezultātā saņems tādas kvalitātes „produktu“, kāds tam nepieciešams.  Sistēmas attīstības priekšnoteikums ir sadarbība un proaktivitāte visos līmeņos nevis rādīšana ar pirkstu vienam uz otru un vainīgā meklēšana.

Es domāju, ka Latvijas skolās šobrīd strādā labi un mainīties spējīgi pedagogi, taču viņiem šo pārmaiņu priekšā nepieciešams atbalsts. Saskaņā ar personālvadības eksperta Tomasa Gilberta personāla darbības uzlabošanas modeli****, darbinieka kapacitāti jebkurā organizācijā ietekmē divas faktoru grupas – indivīds, viņa prasmes, motivācija, darba uzdevumi, kas atbilst viņa spējām, un vides faktori. Tieši vides faktori var būt daudz ietekmīgāki, tos vieglāk mainīt, iegūstot lielāku atdevi ar mazāku ieguldījumu. Svarīgi vides faktori ir pieeja informācijai par to, kas tiek sagaidīts no darbinieka –  kāds ir laba skolotāja modelis, pēc kādiem kritērijiem viņa darbu vērtēs, un, galvenais, regulāra atgriezeniskā saite par to, vai mans darbs atbilst gaidītajam. Tieši formatīvajiem izvērtēšanas datiem – regulārai informācijai par skolēnu sekmēm un viņu progresu ir milzīga nozīme skolotāju darba uzlabošanai. Liela nozīme ir arī stimulu sistēmām – vai mans darbs tiek novērtēts, tieši kādiem mana darba aspektiem ir vērtība apkārtējo acīs, vai manā rīcībā ir nepieciešamie resursi darba veikšanai un, kas ne mazāk svarīgi, laiks jauninājumu ieviešanai un apguvei, iespēja mēģināt, kļūdīties un atkal mēģināt. Liela loma tieši vides faktoru nodrošināšanā ir skolas vadības komandai, kas sevi apzinās kā izglītības un izglītošanās procesa vadītāju savā skolā, un skolas sadarbības kultūrai.

Patstāvīga un atbildīga skola nav viens pareizais modelis, pēc kura visiem jāizvērtē sava darbība. Drīzāk tas ir ceļš, kas katrai skolai jāiet pašai kopā ar saviem pasūtītājiem, atrodod tieši sev piemērotāko risinājumu, kuru paši saprotam līdz galam, lai varētu to jēgpilni ieviest. Viens ir skaidrs, ceļā ir jādodas jau šodien, jo bērnu nākotne pienāks ātrāk nekā mēs domājam.

* McKinsey&Co. (Novembris, 2010.) How the World’s Most Improved School Systems Keep Getting Better. http://www.mckinsey.com/clientservice/Social_Sector/our_practices/Education/Knowledge_Highlights/How%20School%20Systems%20Get%20Better.aspx

** Olina, Z. (Septembris, 2009.) Uz skolu mūsu rindas iet. Portāls politika.lv http://www.politika.lv/temas/izglitiba_un_nodarbinatiba/uz_skolu_musu_rindas_iet/

*** Oshry, B. Seeing Systems: Unlocking the Mysteries of Organization Life. Berrett-Koehler Publishers, 2nd edition,  2007.

**** Gilbert, T.F. (1996). Human competence: Engineering worthy performance. Washington D.C.: ISPI.

Skolotājam ir jādara citādas lietas

Skolotājam ir jādara citādas lietas

Pirmo reizi publicēts 2011.gada 4.martā kā komentārs Delfi.lv:

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/zane-olina-skolotajam-ir-jadara-citadas-lietas.d?id=37171519

Mūsu bērnu nākotne būs citāda nekā mūsu nākotne šobrīd, un viņiem vajadzēs citādas prasmes. Viņi dzīvos mainīgā, globālā pasaulē, kur prasme iegūt, apstrādāt un izvērtēt informāciju, mācīties mūža garumā, sadarboties, saprasties un sazināties ar dažādu kultūru, vērtību un uzskatu cilvēkiem būs vissvarīgākās. Viņiem būs jāatrod sava vieta šajā pasaulē, lai, radot pievienoto vērtību sabiedrībai, gan spētu nopelnīt sev iztiku, gan rastu savas dzīves piepildījumu.

Bērnu sagatavošana drošai nākotnei – dzīvei 21.gadsimtā – ir jauns un komplekss uzdevums. Iemācīt pamatprasmes – lasīt, rakstīt, rēķināt, ielikt dabas zinātņu pamatus un kultivēt ieradumus paklausīgi sekot procedūrām bija pagājušā gadsimta skolas sūtība.  Šis jaunais uzdevums ir pietiekami sarežģīts, lai skolotājs to varētu veikt viens. Viens pats četrās sienās aiz rūpīgi aizvērtām klases durvīm, lai neviena skaņa netiek laukā, jo skolas vadība vai kolēģi pārāk trokšņainu klasi varētu uzskatīt par skolotāja neprasmes pazīmi, par nespēju „tikt galā“ ar klasi. Viens pats tikai ar savu zināšanu un pieredzes bagāžu un izpratni par pasauli, viens pats kā vienīgais informācijas avots klasē.

Šodienas pasaule prasa pavisam citas prasmes un kompetences no skolotāja. Ja agrāk no skolotāja sagaidījām pašpietiekamību, autonomiju, pilnīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas nozīmēja, ka viņam nedrīkstēja būt izaicinājumu, sarežģītu situāciju, kas katru dienu jārisina saskarē ar skolēniem, – par to taču nebija pieņemts runāt. Skolotājam bija jābūt stipram, viszinošam, tādam, kuram ir visas atbildes. Iespējams, ka pagājušajā gadsimtā skolai izvirzītos mērķus tāds skolotājs varēja īstenot, strādājot lielā mērā izolētā darba vidē, neizrādot savu mulsumu par ikdienas izaicinājumiem, ar kuriem neizbēgami saskaras ikviens skolotājs, kuram ir kaut mazākā ambīcija aizvest savus skolēnus tālāk nekā viņi ir šobrīd, atmodināt zinātkāri, iegūt pārliecību par saviem spēkiem varēt paveikt vairāk nekā ļauj paša neticība sev.

Šodienas jaunos mācību mērķus skolotāji var sasniegt vienīgi sadarbojoties komandā kopā ar kolēģiem, aktīvi darbojoties profesionālajās kopienās un atverot klases durvis, lai mācītos viens no otra. Tas prasa citu skolas kultūru, kur visi pieaugušie sadarbojas, kurā visi skolotāji kopā un atsevišķās grupās kopīgi izvirza mērķus savam darbam un plāno, kā tos sasniegt. Tas prasa cita veida domāšanu – proaktivitāti un gatavību meklēt risinājumus, sastopoties ar izaicinājumiem un šķēršļiem, kas neizbēgami radīsies, jo skolēni nāk uz skolu ar dažādu iepriekšējo pieredzi un interesēm. Skolotāja darbs ir pārāk sarežģīts, viņa vara ir pārāk liela, lai pašpietiekamība būtu adekvāts risinājums.

Ne viens vien izglītības pētījums un metaanalīze, arī starpvalstu izglītības pētījumi, parādījuši izcila skolotāja kā nozīmīgākā faktora ietekmi uz izglītības kvalitāti. Kādā no šādiem vairāku simtu pētījumu apkopojumiem prioritārā secībā sarindoti nozīmīgākie faktori pēc to ietekmes uz skolēnu mācīšanos. Saraksta līderi ir sekojoši:

• Klasvadība – skolotāja spēja veidot produktīvu mācību vidi klasē;
• Meta-izziņa – tas, vai skolotājs modelē skolēniem pats savu domāšanas procesu un rosina skolēnus domāt par savējo;
• Skolēnu iepriekšējās zināšanas – tas, ko skolēns jau zina pa attiecīgo tēmu un skolotāja prasme aktivizēt nepieciešamās zināšanas un pieredzi, uz kuru pamata tālāk būvēt jaunās zināšanas;
• Mājas vide jeb vecāku atbalsts – tas, vai mājās ir pieaugušie, kas interesējas par bērnu mācībām un sasniegumiem, kāds, kas uzdot kaut vienkāršo jautājumu „Vai esi izmācījies?“;
• Skolēnu un skolotāja saskarsme klasē – vai viņu starpā valda uzticēšanās, attiecības, kurās guvēji ir abas puses.

Šī vairāku desmitu faktoru saraksta lejas galā kā trīs faktori, kas vismazāk ietekmē skolēnu mācīšanos, minēti: valsts līmeņa izglītības politika, skolas līmeņa politiskās nostādnes un reģiona demogrāfija, kas raksturo skolēnu populāciju attiecīgajā skolā. Vēl citos pētījumos pie faktoriem ar salīdzinoši mazu ietekmi uz skolēnu mācīšanos, var minēt skolēnu skaits klasē, fiziskā skolas vide, arī tehniskā nodrošinājuma klātesamība, ja tas netiek izmantots mērķtiecīgi un efektīvi.

Trīs no pieciem pašiem nozīmīgākajiem faktoriem ir tiešā skolotāja ietekmē, divi – iepriekšējās zināšanas un vecāku atbalsts – ir lietas, kuras skolotājs var veicināt netieši, gan iesaistot vecākus, gan skolas līmenī domājot par veidiem, kā piedāvāt skolēniem bagātīgu tiešo pieredzi.  Šis saraksts ir neapgāžams pierādījums SKOLOTĀJA milzu NOZĪMĪGUMAM un, es atļaušos apgalvot, VARAI pār to, kas notiek klasē.

Tādēļ jautājumam par skolotāju kvalitāti, par skolotāju sagatavošanas un atbalsta sistēmām ikdienā, kas palīdz jau esošajiem skolotājam pārorientēties un pārvērtēt savu lomu un  jaunajiem skolotājiem nākt skolā jau ar citu skatījumu, ir prioritāra nozīme. Tas nav tikai profesionāļu un speciālistu jautājums. Par jebkuras izglītības reformas, iniciatīvas, projekta veiksmes kritēriju jāizvirza tas, vai šīs pārmaiņas vēlamajā virzienā ir ietekmējušas skolotāja darbu klasē.

Mums Latvijā ir daudzas skolas un skolotāji, kas ļoti nopietni izvērtē sava darba mērķus un to sasniegšanas ceļus, kopīgi ievieš jaunas idejas un mācās no pieredzes.  Tālāka diskusija par iemesliem esošajai situācijai – krīze, profesijas zemais prestižs, naudas trūkums skolās,  biežās reformas, ierobežojošā birokrātija u.tml., būs produktīva tieši tik daudz, cik tā mums palīdzēs precīzi un skaidri saredzēt cēloņus sistēmiskām problēmām, lai tiktu pie risinājumiem – kā palīdzēt un atbalstīt VISUS skolotājus ceļā uz šo mērķi. Par to gan ir vērts likt prātus kopā un palauzīt galvas.

Vai labi diezgan

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Kapitālā 2011.gada janvārī.

Cik kvalitatīva ir mūsu izglītības sistēma pašlaik? Kā liecina starptautisko salīdzinošo izglītības pētījumu dati, Latvijas skolēnu rezultāti ir aptuveni vidējā līmenī ES. Turklāt pēc pirmā nozīmīgā uzlabojuma starp 2000. un 2003.gadu rezultāti vairs nav mainījušies. Pozitīvi, ka skolēnu ar neapmierinošiem rezultātiem ir maz. Tāpat Latvijas skolēnu mācību sasniegumi mazākā mērā atkarīgi no skolēnu sociāli ekonomiskā stāvokļa. Relatīvi maz skolēnu sasnieguši augstākos kompetences līmeņus – darām nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī, kas ir svarīgs priekšnoteikums skolu beidzēju spējai mācīties mūža garumā un veidot sekmīgu profesionālu karjeru strauji mainīgā pasaulē.

Manuprāt, šie rādītāji nav pietiekami labi, ja vēlamies plaukstošu Latviju un laimīgus cilvēkus, kas atraduši tīkamu nodarbošanos un spēj nopelnīt iztiku pilnvērtīgai dzīvei, nevis samierināmies ar „sēņu lasītāju un gultu klājēju“ likteni. Mums vajadzīgi cilvēki, kas apzinās savas spējas un intereses, ir pārliecināti par savām zināšanām, gatavi turpināt pilnveidot sevi, perfekti pārvalda kā minimums vienu svešvalodu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un tas jāturpina, sabiedrībai formulējot tālredzīgu pasūtījumu skolai, kas neaprobežojas ar darba devēju tūlītējo vajadzību apmierināšanu.

Kā to panākt? Šie ir cita līmeņa, citas sarežģītības pakāpes izglītības mērķi nekā tie, pie kuriem esam raduši strādāt līdz šim – apgūstot noteiktu zināšanu apjomu, mācoties precīzi pildīt noteikumus, izmantot norādītos („vienīgos pareizos“) informācijas avotus. Šādus mērķus nesasniegsim ar metodēm, kas bija sekmīgas līdz šim. Gada nogalē publicētajā McKinsey ziņojumā par 20 pasaules izglītības sistēmām, kas pēdējo gadu laikā panākušas vislielākos uzlabojumus, iekļauta arī Latvija – pēc dzelzs priekškara krišanas, esam sasnieguši nozīmīgus uzlabojumus skolēnu sasniegumos. Saskaņā ar McKinsey analīzi Latvija spērusi nozīmīgu soli uz priekšu  – no viduvējas uz labu izglītības sistēmu (from fair to good), veicot rindu šai attīstības fāzei tipisku un nepieciešamu reformu, piemēram, sakārtojot infrastruktūru, izveidojot nacionāla mēroga vērtēšanas un kvalitātes kontroles sistēmas, ieviešot vienotu pieeju mācību saturam, decentralizējot skolu pārvaldi un skolu finansēšanu. Vairākus soļus gan esam spēruši tikai daļēji. Strukturālās reformas pabeigšana ir pagātnē nepaveikto darbu mantojums nevis nākotnes attīstības pakāpes stratēģija.

Izglītības sistēmas, kas spējušas sasniegt nākamo attīstības pakāpi – no labas uz ļoti labu (from good to great, pēc McKinsey klasifikācijas), izmanto pavisam citas stratēģijas, arvien vairāk lēmumu pieņemšanu nododot izglītības pakalpojuma sniedzēju – skolu un skolotāju rokās. Šīs valstis, pirmkārt, mērķtiecīgi piesaista darbam skolā labākos augstskolu absolventus un kardināli uzlabo jauno skolotāju sagatavošanu. Otrkārt, tās mērķtiecīgi strādā pie jau esošo skolotāju kvalitātes uzlabošanas, izvirzot arvien augstākas prasības skolotāju tālākizglītībai un rosinot patiesi iedarbīgas tālākizglītības formas, piemēram, kopīgu mācību darba plānošanu un sadarbību skolotāju starpā. Cita veida pieeja mācīšanai, pastāvīga skolotāju izaugsme un atbildība par sava darba rezultātu iespējama vienīgi skolās ar spēcīgu un kompetentu vadību. Līdzsvars starp skolu patstāvību un atbildību par kvalitatīvu un jēgpilnu rezultātu ir labāko izglītības sistēmu veiksmes atslēga.

Latvijā spītīgi un ar lielu pārliecību turamies pie iepriekšējās attīstības pakāpes stratēģijām turpinot vadīt centralizēti, līdz pēdējai niansei nosakot gan finansu izlietojumu, gan mācību darba organizāciju. Piemēram, skolotāju tālākizglītībā valsts centralizēti mēģina pārvaldīt 30 000 skolotājus, faktiski ignorējot skolu kā institūciju, no kuras jāprasa atbildība par darba rezultātu un kuras rīcībā jānodod resursi.

Ja gribam, sasniegt kvalitatīvi jaunu izglītības attīstības pakāpi, arī mums – sabiedrībai kā skolas pasūtītājam, jābūt tālredzīgiem un gudriem, izvēloties izvirzītajam mērķim piemērotus risinājumu ceļus un izvērtēšanas metodes. Diez vai obligāta matemātikas eksāmena ieviešana visiem skolēniem, skolu ranžēšana pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, vienas obligātās mācību grāmatas ieviešana katrā mācību priekšmetā, rīkojumi no augšas par obligāto kavējumu uzskaiti vai ierobežojumiem darba burtnīcu izmantošanā un līdzīgi risinājumi stiprina skolu, paaugstina skolotāju profesionalitāti, un, galvenais, rosina pievērsties būtiskākajam – skolēnam.

Viedokļi datu vakuumā

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Rīgas Laikam 2011.gada janvārī.

«Lai ko arī neteiktu par izglītības sistēmu, es uzskatu, ka izglītības sistēma ir pietiekami kvalitatīva. To pierāda pētījumi, ka 1.-4. klasē skolēniem lasītprasme ir 8. vietā pasaulē,» šorīt intervijā raidījumam «Labrīt, Latvija» sacīja Izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks (ZZS). www.ltvzinas.lv, 24.11.2010

Lai spriestu par jebkādas lietas vai parādības kvalitāti, nepieciešami kritēriji. Kritērijus, savukārt, varam atvasināt no mērķiem. Domāju, ka Izglītības un zinātnes ministram vienam ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai sistēma ir pietiekami kvalitatīva. Mēs – sabiedrība – neesam pateikuši, ko īsti gribam ar izglītības sistēmu sasniegt, kādu rezultātu gaidām no skolas. Populārais formulējums par „mūsdienīgu un kvalitatīvu  izglītības vidi, kuras centrā ir skolēns ar savām vajadzībām un interesēm“ nedod iespējas izvirzīt kritērijus sistēmas darba novērtēšanai.

Tieši šo mērķu trūkuma dēļ grūti komentēt, vai Latvijai ir pietiekami kvalitatīva izglītības sistēma. Ja par kritēriju izvirzām jautājumu, vai mūsu skolēni pamatizglītības līmenī iegūst pietiekami labas un vispusīgas zināšanas un prasmes, kas tālāk kalpos par pamatu viņu spējai turpināt mācības un atrast nodarbošanos, kas sniedz gandarījumu un nodrošina zināmu labklājības līmeni, tad vismaz daļēju atbildi sniedz starptautisko salīdzinošo pētījumu dati. Šādus pētījumus veic OECD valstu apvienība, reizi trīs gados pētot pamatskolas beidzēju – piecpadsmitgadīgu jauniešu – prasmes un interesi lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs. Šīs pētījumu programmas, ko pazīstam ar nosaukumu PISA (Programme for International Student Assessment), mērķis ir novērtēt skolēnu kompetences reālai dzīvei. Piemēram, lasītprasmes pētījumā skolēniem jāatbild uz jautājumiem par tekstu. Tas prasa  atrast un izmantot informāciju, interpretēt lasīto, izvērtēt autora ieceri, u.tml. Lai gan nav perfektu mērierīču un ar vienu vai viena veida instrumentu nekad nevarēsim pilnībā izprast kādu procesu vai parādību, tomēr šie ir pietiekami ilustratīvi pētījumi.

Ko gan šie pētījumi rāda?  Latvijas pamatskolas beidzējiem lasītprasmes un dabaszinātņu rezultāti ir aptuveni vidējā līmenī, bet matemātikā nedaudz zemāki par vidējo rādītāju citās Eiropas valstīm. Jāatzīmē, ka Latvijā ir relatīvi maz skolēnu, kas sasnieguši augstākos kompetences līmeņus, t.i., prot atrisināt sarežģītākus uzdevumus, taču arī salīdzinoši maz skolēnu, kuru rezultāti ir neapmierinoši – ļoti zemi. Tas nozīmē, ka diezgan labi protam strādāt ar skolēniem, kuriem ir grūtības mācībās, taču daram nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī. Laika posmā no 2000.-2003.gadam PISA pētījumos redzējām nozīmīgus uzlabojumus skolēnu sasniegumos visās trīs jomās. Kopš tā laika rezultāti faktiski nav mainījušies – esam stāvējuši uz vietas.

Sevišķi slikti rezultāti mūsu skolēniem ir attiecībā uz interesi lasīt, piemēram, vismaz trešdaļa pamatskolas beidzēju PISA pētījumā atzīst, ka viņi nekad nelasa prieka pēc. Izglītības un zinātnes ministra pieminētā augstā 1.-4.klašu skolēnu lasītprasme, ko parādīja starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums PIRLS  (Progress in Reading Literacy Study), ir labs rādītājs, taču vienlaikus jāatzīst, ka mūsu skolēniem šajā vecumā ir vieni no zemākajiem rādītājiem attiecībā uz interesi lasīt. Turklāt, lai arī visās valstīs meitenēm parasti  ir labāki rezultāti lasītprasmē nekā zēniem, Latvijā prasmju līmeņu starpība starp meitenēm un zēniem ir krietni augstāka nekā lielākajā daļā valstu.

Mans secinājums ir, ka (a) ar zināmu konsekvenci spējam nodrošināt viduvēju rezultātu, pie kura brīnumainā kārtā tiekam bez šķietami lielas intereses skolēnu vidū par to, ko viņi mācās, un (b) vairākumā gadījumu skolēni no materiāli mazāk nodrošinātām ģimenēm spēj sasniegt līdzīgus rezultātus, kā skolēni no labāk nodrošinātām ģimenēm – tātad Latvijā skola lielākā mērā nekā citās valstīs spēj kompensēt skolēnu sociāli ekonomiskā stāvokļa izraisītās sekas uz mācību sasniegumiem. Varam teikt, ka Latvijai izdodas nodrošināt relatīvi vienlīdzīgas viduvējas izglītības iespējas saviem bērniem. Vai tas ir labi vai slikti? Vai mums ar to pietiek? Vai mums ir pamats lepoties?

Manuprāt, būtiski ir nevis diskutēt par to, vai tas ir labi, vai slikti, ka Latvijas pamatskolas beidzēju rādītāji ir vidējā līmenī vai zem vidējā salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vai OECD valstīm, vai kādu citu pasaules valstu kopu, bet gan par to, kur mēs gribam nokļūt – kāda ir mūsu sabiedrības vīzija par izglītības galarezultātu. Tad izvēlēties piemērotus instrumentus, lai mēs pastāvīgi zinātu, kur esam – gan katra skolēna, klases, skolas un visas valsts līmenī. Taču ar zināšanu vien nepietiek, datus ir vērts vākt tikai tad, ja esam gatavi tos analizēt un izmantot rīcībai.

PISA 2009.gada pētījumu datu prezentācijā 2010.gada decembrī,  prof. Ina Druviete un citi runātāji vairākkārt uzsvēra, ka katrs jau šajā pētījumā atradīs, ko grib tajā saredzēt – to, ka viss ir slikti, vai apstiprinājumu, ka varam būt apmierināti ar sniegumu. Ja nav mērķa pret kuru mērīt rezultātu, tad, protams, to var dažādi interpretēt. Pārāk bieži skolotāju un skolu vadītāju vidē dzirdu viedokli – mums tomēr ir kvalitatīva izglītības sistēma. Sak, mans brāļadēls šogad iestājās augstskolā ārzemēs, viņa zināšanas ir par galvas tiesu pārākas – lekcijās neesot ko darīt, viņš tagad konsultē un palīdz kursabiedriem. Kad mēs beigsim izdarīt secinājumus balstoties uz anekdotēm, radinieku stāstiem un izņēmumiem, kas palīdz saredzēt vēlamo!

Regulārs darbs nevis brīnumi

Pirmo reizi publicēts kā eksperta komentārs dienā 2010.gada oktobrī.

Somijas izglītības sistēma nekļuva par vienu no labākajām pasaulē diennakts laikā. Kvalitatīva izglītība visiem skolēniem, augsti kvalificēti skolotāji, izglītība kā vērtība – mācos, lai strādātu Nokia, ir rezultāts sistemātiskam, mērķtiecīgam darbam vairākus gadus. Somijas piemērs rāda, ka izglītībā nav viena brīnumlīdzekļa, nav kardināli jauni risinājumu – drīzāk paredzamas, pat „garlaicīgas“ atbildes. Vīzija un ambiciozi mērķi izglītības sistēmai valstī, katrā skolā, ģimenē. Labākie kadri – aizrautīgi un prasmīgi skolotāji, kuru profesionālo darbu pienācīgi novērtē. Adekvāti resursi un vadītāji, kuri iedvesmo komandu un efektīvi ievieš risinājumus.

Manuprāt, pastāv diezgan liela vienprātība par to, KAS jādara. Daudz problemātiskāks ir jautājums – KAS darīs un KĀDĀ VEIDĀ. Visvieglākais risinājums ir vainot Izglītības ministriju pie visām skolu sistēmas nepilnībām. Puse skolas vidusskolēnu nesekmīgi fizikā – vainīgas „pārblīvētās mācību programmas“, kas nu jau vairāk kā desmit gadus Latvijā nav obligātas, nevis skolotāja profesionalitāte un skolas vadības komandas sistemātisks darbs pārraugot mācību procesa kvalitāti. Skolotājiem zemas algas novada mazajās skolās desmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas – vainīga Izglītības ministrija, kas grib likvidēt mazās lauku skolas, nevis vietējā pašvaldība, kas nav gatava atkāpties no populistiskiem priekšvēlēšanu solījumiem. Šogad pabeidzu augstskolu ar bakalaura grādu ķīmijā, bet nevaru atrast pietiekami labi apmaksātu darbu savā specialitātē – vainīga Ekonomikas ministrija, kas neprecīzi aprēķinājusi tautsaimniecībā nepieciešamo speciālistu skaitu.

Izglītības ministrijas loma ir rūpēties, lai izglītības sistēmai tiktu noteikti skaidri mērķi, un pārraudzīt to īstenošanu, deleģējot izpildfunkcijas un efektīvi pārdalot resursus tiem, to var paveikt vislabāk, nevis īstenot pašu izdomātus risinājumus. Valsts funkcijai nevajadzētu būt – izlemt katra skolas beidzēja tālāko likteni, noteikt principus skolas budžeta aprēķināšanai vai piešķirt skolotājiem kvalifikācijas pakāpes. Tas jāsaprot abām pusēm – gan tiem, kas izgudro arvien jaunas birokrātiskas prasības, gan tiem, kuru varā ir izvēlēties pašiem pieņemt savus lēmumus. Arī katrai skolai, skolēnam, kaimiņam kļūstot par daļu no risinājuma. Iespējamā misija ir tieši šāda – kaimiņu iniciatīva – programma talantīgu augstskolu beidzēju piesaistei skolām, ko kopā ar citiem Latvijas uzņēmumiem dibinājuši Lattelecom, Swedbank un Ideju partneru fonds.

Iespējamā misijā, tāpat kā skolotāju sagatavošanas programmās Somijas augstskolās, atlase ir 12 pretendenti uz vienu vietu. Programmas jaunie skolotāji, kas nekad agrāk nav mācījušies pedagoģiju, pēc piecu nedēļu intensīvām mācībām, uzsāk darbu skolā kā pilna laika skolotāji, turpinot mācīties un saņemot individualizētu atbalstu divus gadus.  Iespējamās misijas skolotājiem ir labi skolēnu akadēmiskie sasniegumi; viņu lielākais ieguldījums – skolēnu patstāvīgas mācīšanās prasmes un lielāka pārliecība par saviem spēkiem. Brīnumlīdzekļa nav. Ir ambiciozi mērķi un mērķtiecīgs ikdienas darbs

Iespējamā misija kā uzņēmēju dibināta nevalstiska organizācija ir unikāla, veicot darbu, kas parasti ir valsts institūciju kompetencē – sagatavot un skolām piesaistīt skolotājus. Varbūt tieši tajā slēpjas šīs programmas veiksmes atslēga – nevis par katru cenu „noturēt naudu sistēmā“, bet meklēt piemērotākos risinājumus katrai problēmai.

Radīt paliekošu ietekmi uz bērnu dzīvi

Pirmo reizi publicēts kā eksperta komentārs Dienā 2010.gada martā.

„Es mācu matemātiku desmitajiem – humanitārā novirziena klasei, kas tradicionāli kļūst par vājāko klasi skolā. Vēl nesen pats no skolas sola, kur vidusskolas beigšanas matemātikas eksāmenā ieguvu 100% punktu, biju šokēts satiekot skolēnus, kuri domā, ka viņiem dzīvē matemātika nebūs vajadzīga. Precīzi nosakot skolēnu zināšanu līmeni, izvirzot konkrētus mērķus sev un skolēniem, dažādām metodēm palielinot viņu mācību motivāciju, sešos mēnešos esmu panācis nozīmīgu sekmju līmeņa paaugstināšanos. Administrācija atzinusi, ka šī klase neies savu līdzinieku pēdās…“

„ Pirms pusotra gada kļuvu par klases audzinātāju 23 piektklasniekiem. Diviem skolēniem bija ļoti labas sekmes, pieciem viduvējas, bet sešpadsmit zemas. Skolēni jutās slikti un nespēja uzlabot rezultātus, jo viņiem bieži trūka pamatzināšanu. Arī savstarpējās attiecības klasē bija naidīgas. Tad kopā ar vecākiem mēs noorganizējām kopīgus „mācīšanās vakarus“, īpašu uzmanību veltot tieši matemātikas un angļu valodas apguvei interesantā veidā. Izmantojām daudz spēles un sarunas arī savstarpējo attiecību uzlabošanai. Lūdzu vecākiem domāt par sava bērna stiprajām pusēm un prasmēm, kas jāuzlabo, kopā ar bērniem izvirzījām mērķus tālākām mācībām. Katra mēneša beigās izvērtējām rezultātus. Daudziem skolēniem klasē uzlabojusies motivācija un atzīmes.“

„ Es srādāju mazā lauku skolā. Daudziem skolēniem vecāki ir bez darba, dzer, nespēj nodrošināt savu bērnu pamatvajadzības. Vairāki bērni veic lauku darbus un viņiem nav laika izmācīties vai dažreiz pat atnākt uz skolu.  Viņiem bieži ir sliktas sekmes. Šie bērni nekad nav redzējuši dzīvi ārpus sava ciema, un lauku vidē viņiem ir maz iespēju iesaistīties dažādās aktivitātēs. Skola šiem bērniem ir vienīgās durvis uz nākotni. Mans uzdevums ir atgriezt šos bērnus dzīvei, pirmkārt jau noticot pašiem sev.“

„Rasma iet desmitajā klasē, kur mācu angļu valodu. Viņu interesē māksla, mūzika, apģērbu modelēšana, taču ne angļu valoda, jo viņa šo priekšmetu nekad kārtīgi nav mācījusies. Es gribēju, lai viņa mācās un piedalās angļu valodas stundās. Es mēģināju viņu iesaistīt, taču bieži bija stundas, kad Rasma tā arī nepateica ne vārda. Uz jautājumiem viņa atbildēja tik klusu, ka neviens pat necentās viņai ko jautāt vēlreiz. Bet es nepadevos. Bija vajadzīga liela pacietība, bet maz pamazām – īsas atbildes, trīs vārdu teikumi, galvas mājiens. Es pieņēmu jebkādu atbildi izņemot klusumu vai „I don’t know“.  Pagāja trīs mēneši. Tad vienu dienu mēs stundā diskutējām par skolu un kādēļ tā vajadzīga. Diskusija jau bija gandrīz galā, kad Rasma pacēla roku, jo viņa gribēja runāt. Tas bija vienreizējs brīdis  – mums abām. Rasma tagad zīmē smaidīgas sejas pat uz tiem pārbaudes darbiem, kur viņai nav labi rezultāti. Viņa regulāri apmeklē stundas un pilda mājas darbus.“

Šie ir reālu skolotāji stāsti ikdienu. Ikdienu, kas pilna ĪSTIEM izaicinājumiem. Ikdienu, kas prasa milzu ATBILDĪBU par savu rīcību. Ikdienu, kas prasa risināt KOMPLEKSAS problēmas. Skolā nav laika skatīties pulkstenī, nevarot sagaidīt pusdienlaiku kā reizēm sēžot pie biroja rakstāmgalda. Ieklausīsimies vairāk skolotāju stāstos, lai mēs labāk varētu novērtēt viņu darbu. Viņi rada paliekošu ietekmi uz mūsu bērnu dzīvi.

Ar viensētu principu kvalitatīvu izglītību nenodrošināsim

Pirmo reizi publicēts kā komentārs Dienā 2010.gada janvārī.

Nepietiek bērnus tikai aizvest līdz skolas ēkai! Labai skolai īpaši no svara ir sociāli aktīvo vecāku un akadēmiski spēcīgu skolēnu skaits, kas palielina skolas iespējas nodrošināt augstāku izglītības līmeni. Vissvarīgākais skolā ir labi skolotāji, tad – daudzveidīgs un katra bērna interesēm un vajadzībām atbilstošs izglītības programmu nodrošinājums, laba mācību līdzekļu bāze un jaunāko informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nodrošinājums. To nav iespējams izdarīt mazā vidusskolā, kurā mācās daži simti bērnu. Pirms šībrīža reformas sākuma, Latvijā bija tikai 160 skolas (18% no visām skolām), kurās mācās vairāk kā 500 skolēni, bet 530 skolas (60%), kurās mācās mazāk kā 200 skolēni.

Finansēšanas principa „nauda seko skolēnam“ ieviešana, t.i., valsts finansējumu skolotāju algām piešķirot balstoties uz skolēnu nevis skolotāju skaitu, vairākos novados un pilsētās likusi nopietni izvērtēt esošo skolu tīklu, slēdzot mazās skolas, pārorganizējot nelielas vidusskolas par pamatskolām, u.tml. Šīs pārmaiņas bieži izsaukušas reakciju par „nabaga bērniem“, kam agri jāceļas uz skolu, par tukšajām skolas ēkām un darbu zaudējušiem skolotājiem. Taču mums jāsaprot, ka nevar pastāvēt skolas bez bērniem. Novados, kur vietējie lēmumu pieņēmēji savlaicīgi izvērtējuši situāciju, skolu tīkls tika sakārtots jau pirms vairākiem gadiem, ieguldot līdzekļus plašu izglītības iespēju piedāvājumā nevis eiroremontā.

Vidusskolai, kurā ir tikai viens vai pat tikai divi paralēlo klašu komplekti, t.i., skolā ir viena astotā vai viena desmitā klase, ir ļoti grūti nodrošināt pilnu slodzi visu pamatpriekšmetu skolotājiem tādejādi piesaistot kvalitatīvus kadrus, nemaz nerunājot par iespējām izvēlēties dažādas izglītības programmas. (Ar mūsdienīgu vidusskolu es domāju skolu no 7.-12.klasei. Arī 1.-4.(6.)klašu grupā izglītības kvalitātei jābūt galvenajam kritērijam, taču šajā vecuma grupā lielāka uzmanība jāvelta arī skolas tuvumam bērna dzīves vietai.) Protams, ka skolēnu skaits vien, bez spēcīgas vadības un vietējās sabiedrības atbalsta, negarantē labu skolu, taču tas paver lielākas iespējas. Veidojot skolu tīklu ir svarīgi izvairīties no viensētu principa, cerot, ka katrs novads varēs uzturēt kvalitatīvu vidusskolu. Tikai trešdaļā pašvaldību Latvijā ir vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju, gandrīz trešdaļā dzīvo mazāk nekā 5000 iedzīvotāju, vēl trešdaļā dzīvo no 5000 līdz 10 000.

Mums būs tik labas skolas, kādas mēs kopīgi ar savām novadu pašvaldībām veidosim kā iedzīvotāji un vecāki. Es ceru, ka Latvijas jauno novadu robežas nekļūs par aploku, kas ierobežo mūsu bērnu nākotnes iespējas.  Ja mēs jau šobrīd, ierobežotu resursu apstākļos, vērsīsim savu skatu tālāk un augstāk par tūlītējo vajadzību apmierināšanu, es esmu pārliecināta, ka atradīsim risinājumus, kā nodrošināt iespējas katram bērnam Latvijā mācīties pie labākā skolotāja mūsdienīgā skolā.

Latvijas pamats ir gudri, radoši un prasmīgi cilvēki. Tieši šobrīd, kad pārejam uz citu skolu finansēšanas principu – „nauda seko skolēnam“ un pie darīšanas ar jaunu sparu ķērušies jauno novadu vadītāji, mums ir iespēja izvērtēt savas prioritātes. Es domāju, ka izglītības reformu gaitai un attiecīgā novada spējai nodrošināt izglītību katram bērnam, mums jāstāda augstāka latiņa, nekā attālums no bērna dzīves vietas līdz skolai. Izglītības kvalitātei jābūt par nozīmīgāku kritēriju nekā pieejamība.